Bauskas novada 21 audzēknis bija iesniedzis jaunrades darbu Aspazijas 150. dzimšanas dienai veltītā konkursā.
Skolēni, iedvesmojoties no Aspazijas daiļrades, sacerēja dzejoļus un esejas, rakstīja stāstus un vēstules dzejniecei. Darbus vērtēja žūrija, kurā strādāja literatūras un kultūras jomas speciālisti.
Par labākajām žūrija atzina Bauskas Valsts ģimnāzijas 9. klases skolnieces Līvas Luīzes Levko eseju «Nu runā, dvēsele, tas ir tavs laiks!» un Bauskas pilsētas pamatskolas 7. klases skolnieces Paulas Kristiānas Daugules literāro pasaku «Es tev ko jauku stāstīšu». Otrās vietas diplomus saņēma Mežgaļu pamatskolas 9. klases skolniece Marta Kursiša par dzejoli «Ilgu taurenis», Bauskas Valsts ģimnāzijas 9. klases audzēkne Kristiāna Paula Lībiete par darbu «Mans dialogs ar Aspaziju» un Bauskas pilsētas pamatskolas 7. klases skolniece Luīze Druviņa par «Elzas dienasgrāmatu».
Trešajā vietā Jaunsaules pamatskolas 9. klases skolnieces Mairitas Gedrovičas sacerējums «No lapas uz lapu» un Bauskas pilsētas pamatskolas 7. klases audzēknes Dinijas Salasgrāves darbs «Es gribu laimi sev pati ņemt».
Trešdien, 25. martā, Bauskas kultūras centrā dzejnieces jubilejai veltītajā piemiņas pasākumā «Es esmu kā roze starp rāceņiem, kā uguns starp sausiem žagariem» tika godināti labāko darbu autori, kā arī viņu literatūras skolotājas.
Šodien publicējam abu labāko darbu fragmentus.
«Nu runā, dvēsele, tas ir tavs laiks!» (Aspazija)
Līva Luīze Levko, Bauskas Valsts ģimnāzijas 9. klases skolniece, 1. vietas ieguvēja konkursā
Mana parastā ikdienas pastaiga mežā. Atpūta no pilsētas, no vērtējošiem skatieniem un naidīgiem čukstiem, un raupjiem skārieniem. Atpūta. Putni čivina pavisam viegli un maigi. Dzirdu – burbuļo ierastais avotiņš, tam pāri vītols ir pārkāris savus zarus. Sausi žagari klāj tukšo placīti avotiņa malā, kuru apspīd caur koku lapotnēm izlauzušies stari, radot zaļu, pārpasaulīgu gaismu.
Izklaidīgi pametu skatu apkārt uz parasto ikdienas vietu, neko citādu nemanīdama. Bet pagaidi… Kas tad tas? Vai tikai būs izlicies, vai tiešām uz vītoliņa stiegrainajām saknēm kāds sēž?
Saspringstu kā šāvienam uzvilkts loks. Nē, tur patiesi kāds ir! Klusi kā kaķene lavos uz pirkstgaliem, uzmanīga un tomēr reizē samulsusi. Šis kāds patiesībā ir kāda skaista, mulsinoša, nereāla un tajā pašā laikā – visīstākā būtne. Viņas ugunīgajos matos, kuri tiešām šķiet degam, ir iepīts zils puķu vainadziņš. Ne jau uzlikts vai piesprausts, bet iepīts, ievijies, itin kā ieaudzis, it kā tas būtu daļa no viņas, tāpat kā sarkanā roze pie krūts – izaugusi tieši no sirds. Viņas tērps meža maģiskajā gaismā viz dažādās krāsās tā, ka nevienu no tām nevar noķert ar tiešu skatienu, tikai ar acu kaktiņu. Tas reizē ir raupjš kā kareivju drēbes un arī maigs kā taureņa spārni. Bet pirksti! Šie smalkie pirkstiņi – kā no rožu kristāla izgrebti, tie tik skaisti un burvīgi.
Mazliet pieliekusies, stāvu tikai pāris soļu no viņas. Man ir bail, bet es arī gribu uzzināt ko vairāk par viņu. Kas šī būtne bija svētā spožumā? Kā maziem dimantiņiem nomirdzot viņas ādā, sieviete pagriež galvu un paskatās uz mani.
«Ko tu še meklē, svešiniec?» viņa dzidrā balsī saka, un tā noskan kā simtiem zvārgulīši. Es klusi un skaidri bilstu, pati baidīdamās no saviem vārdiem: «Es šeit nāku savu guni stiprināt un ieskandināt to tīro skaņu, lai tā nenozūd troksnī, lai mani neaizrauj straumei līdzi, lai spēks un jauda, un griba man ir. Bet ko šeit dari tu, tāds daiļums šai nomalē, šai tumšā meža kaktā?»
Un viņa atkal skaņi, kaut dzirdu skumjas, atbild: «Ak, to pašu un mazliet vairāk.» Un te nu es vairs nevaru noturēties, un man pasprūk jautājums, varbūt mazliet nekaunīgs: «Kas esi tu?» Gaidu, elpu aizturējusi. Zvārgulīšu smiekli, tīri un brīvi, atbalsojas starp kokiem, un viņas vairs nav manā priekšā.
Gandrīz vai dzirdu, kā briest un mutuļo sarūgtinājums manī, un aizveru acis. Nezinu, cik ilgi tā esmu stāvējusi, kad jūtu liegu, dedzinošu, raupju pieskārienu, kaut man neviens nav pieskāries. Tā ir viņa, tai jābūt viņai. Ar acs kaktiņu redzu gaismu no viņas ģērba un matiem un pagriežos. Smaids, pilns vēja un saules, rotājas kareivīgajā, uguns iekļautajā sejā. «Es esmu Aspazija,» tā čukst, «vai vismaz daļa no viņas.»
Es tev «ko jauku stāstīšu»…
Paula Kristiāna Daugule, Bauskas pilsētas pamatskolas 7. klases skolniece, 1. vietas ieguvēja konkursā
Reiz kādā tumšā novembra vakarā, kad pelēcīgā gaismā uz sienas kalendāra pavisam blāvi vīdēja cipars «5», noskatījusies iemīļoto televīzijas pārraidi, gatavojos doties pie miera. Iztīrīju zobus, uzvilku baltu naktskreklu, iegūlos gultā un jau vēru acis ciet, bet tad…
…Tad ieraudzīju ko pavisam dīvainu – manā mazajā istabiņā ieskrēja sirms kumeļš, kas izgaismoja visu istabu un izskatījās gluži kā zvaigzne. Ļoti nobijos. Taču kumeļš ar mani sāka runāt maigā, mierīgā balsī: «Esmu Pasaciņa, es tev ko jauku stāstīšu…»
Mani ieinteresēja šī dīvainā būtne, un es klausījos viņas stāstu: «Reiz, pirms pusotra simta gadu, līdzena lauka vidū sarkanu ķieģeļu mājā dzīvoja kāda meitene. Viņa bija vienīgais bērns ģimenē, tāpēc meiteni lutināja, bet tas viņai ne īpaši patika. Mamma uzskatīja, ka viņas meitiņa nav cienīga spēlēties ar pagalma bērniem, vecāki ļoti gribēja, lai meita izmācās labākajās skolās un kļūst par inteliģentu dāmu.»
«Ak vai,» es sacīju, «nabaga meitene!»
«Jā, tas bija briesmīgi, un tomēr viņa nebija gluži vientuļa, meitenei bija labs, uzticams draugs – pelēks runcis. Vecāki savai atvasei dāvāja dažādas rotas un skaistas drānas ar smalkiem āķīšiem, bet tas viņu nepadarīja laimīgu. Mazā meitene jau bērnu dienās bija ļoti gudra, runāja skaidrā vācu valodā, bet īsti laimīga nebija, bērnībā saņemtās zināšanas un vecāku pūles meitēns tā īsti novērtēja tikai pēc daudziem gadiem.»
