Vēstures mozaīka. «Bauskas Vēstneša» ilglaicīgā redaktora Mārtiņa Šimiņa nopelnu katalogs.
Atgādinājums par 70 gadiem kopš avīzes «Bauskas Vēstnesis» ilglaicīgā redaktora Mārtiņa Šimiņa nāves 1945. gada 6. aprīlī šeit izteikts tāpēc, ka īstenībā viņš pelnījis daudz plašāku apceri un atceri. Vispiemērotākais brīdis tai būtu viņa 150. dzimšanas diena nākamā gada 19. decembrī.
Mūža starts un finišs
Mārtiņš Šimiņš ir nospēlējis vairāk lomu uz dzīves skatuves, nekā bija gaidāms pat no tāda cilvēka, kam liktenis piešķīris gandrīz 79 mūža gadus un tik biežas lugu, dekorāciju un režisoru nomaiņas, cik reižu tās notika M. Šimiņa dzīves laikā. Viņš dzimis 1866. gada 19. decembrī caru Krievijā – Kurzemes guberņas Jelgavas apriņķa Bruknas pagasta Mazmelderu mājās – un miris 1945. gada 6. aprīlī padomju Krievijā, Gulagā. M. Šimiņam no Krievijas tika kapavieta Jarinlaga Arhangeļskas apgabalā.
M. Šimiņa publiskās dzīves starts un finišs padara viņu praktiski neatšķiramu starp daudziem desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Tik daudz sasummētu komunistiskā terora upuru, bet vēl grūtāk saskaitīt, cik daudz latviešu jauniešu 19. gadsimta otrajā pusē metās visvisādās intelektuāli garīgās un saimnieciski politiskās avantūrās. Par to daudziem no viņiem tika arī tāda nāve kā mūsu novadnieka Viļa Plūdoņa apdzejotajam atraitnes dēlam.
Atbildējis pēc pilnas programmas
Tomēr spējīgu cilvēku bija tik daudz, ka viņu pietika arī 1905. gada nemieriem, kur arī M. Šimiņa līdzdalība vēstures avotos uzrādīta, un tā tālāk: Pirmais pasaules karš ar strēlnieku pulkiem, revolūcijas un pilsoņu karš par Latvijas neatkarību un tad jaunas valsts noturēšanai nepieciešamo pienākumu pildīšana, daudzu latviešu aktīvistu palikšana Krievijā un arī izklīšana pa daudz eksotiskākām vietām un galu galā tas dažnedažādu revanšu mēģinājumu kamols, kas uzvēlās Latvijai kopš 1939. gada. Arī tad vēl M. Šimiņam bija spars darboties tā, kā to no cilvēka krietni virs septiņdesmit parasti negaida un neprasa.
Par to viņam nācās atbildēt pēc pilnas programmas PSRS drošības iestāžu darbiniekiem Bauskā 1945. gada 27. janvārī: «Visā avīzes pastāvēšanas laikā no 1941. līdz 1944. gadam (..) es personīgi šīs avīzes lappusēs ievietoju rakstus atklāti profašistiskā tonī,» viņš it kā bez kādas tielēšanās atzinies, ja ticam viņa pratināšanas protokolam. Turpat paskaidrots, ka Bauskas pašaizsardzībā 1944. gada rudenī viņš gan nav piedalījies un Latvijā palicis ne tādēļ, lai cīnītos pret padomju varu. Vienkārši «uz Vāciju negribēju», teicis M. Šimiņš. Nopratināšanas protokola anketas sadaļā pieminēts Mārtiņa dēls Imants, kurš apcietināts jau iepriekš. Tādā veidā Šimiņi pazuduši no Bauskas un varbūt pazuduši vispār, jo M. Šimiņa reabilitāciju nokārtojušas Latvijas valsts iestādes bez viņa pēcnācēju iniciatīvas, kas parādītos M. Šimiņa krimināllietā. 1998. gada 14. jūlijā viņš reabilitēts, jo rakstu ievietošana avīzē tomēr nav kriminālnoziegums.
Cēlis laikraksta tirāžu
Gandrīz kā gaišredzība skan M. Šimiņa ievadrakstā «Bauskas Vēstneša» 1929. gada 28. jūnija 1. lpp. sacītais, ka viņš uzņemas avīzes redaktora pienākumu «ar grūtu sirdi». Runa tad nebija par to, ar ko pienākumu pildīšana beigsies, bet par publiskiem kašķiem starp avīzes līdzīpašniekiem. M. Šimiņš patiešām izrādījās cilvēks, kurš ne tikai saglāba to, kas saglābjams. 1934. gada jūnijā viņu gan nācās atvaļināt, bet vismaz ar izdevēju publisku pateicību par avīzes tirāžas celšanu no 400 līdz 2500 eksemplāriem.
Viņa atlaišana bija sekas Kārļa Ulmaņa izdarītajam valsts apvērsumam, lai gan tieši M. Šimiņš bija populārākais Zemnieku savienības komunālpolitiķis Bauskā. Kad «Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis» 1928. gada 9. marta 2. lpp. informēja par apriņķu valžu vēlēšanu rezultātiem, attiecīgās partijas kandidāts M. Šimiņš tur nosaukts par uzvarētāju Bauskas apriņķī ar 6785 balsīm. Avīzei grūtā brīdī bija vajadzīga viņa autoritāte un solījums jau minētajā 28. jūnija ievadrakstā «kalpot sabiedrībai, norādot uz nelādzībām, lai tās būtu kur būdamas», toties no K. Ulmaņa režīma darboņu viedokļa tas jau bija lieki un aizdomīgi. Pēc tam avīzes vadīšanu viņam atdeva vācu okupācijas vara 1941. gada vasarā. Viņš neapšaubāmi ievietoja avīzē daudzus vācu propagandas iestāžu piesūtītus materiālus, bet pats nav parakstījis neko tādu, no kā tagad jākaunas.
Pirmais latviešu homeopāts
Visu iepriekšminēto M. Šimiņa nopelnu mērogu atklāj fakts, ka viņš to visu paveica ne jau tikai paralēli tādām lomām kā tēvs un Mazmelderu saimnieks, kā tautasdziesmu vākšanā iesaistījies jauneklis un kā Bruknas pagasta tiesas priekšsēdētājs brieduma gados. M. Šimiņš ir pirmais zināmais latviešu homeopāts, līdz mūža beigām praktizējošs ārsts un pirmo latviski izdoto homeopātijas mācību līdzekļu autors.
Viena lieta bija M. Šimiņa līdzdalība pašā pirmajā latviešu valodā sarīkotajā diskusijā par un pret homeopātiju avīzes «Mājas Viesis» 1886. gada 30. augusta un 6. septembra numurā: «Homeopāti neko vairāk no aleopātiskiem ār-stiem un publikas nepaģēr kā tik homeopātiskos līdzekļus izmēģināt un pārbaudīt,» divdesmitgadīgais M. Šimiņš aicināja un skaidroja, ka «tagad Vācijā 400 ziniski mācītu homeopātisku ārstu un Ziemeļamerikā līdz 8000, kuri visi aleopātiju studējuši». Pavisam kas cits bija, pašam ne homeopā-
tiju, ne aleopātiju nestudējušam 1896. gadā nākt klajā ar brošūriņu «Zobu sāpju ārstēšana ar homeopātiskām zālēm. Pēc dažādām autoritātēm sastādījis M. Šimiņš», un galvenais – pašam pielietot savas pamācības ārstniecības praksē. Lupatu vai dūri, bet ne balsis pašpārvaldes amatpersonu vēlēšanās viņš būtu dabūjis, ja viņa veiktā ārstēšana patiešām nepalīdzētu daudziem cilvēkiem.
