Nebijusī ziema nu mētājas ar asiem sniega vārdiem. Te izkaisa vējā, te – sviež tieši sejā, bet nebijušo vairs neatgūt. Globālajos tīklos izvārtītas dvēseles mētājas gaisos, nerazdamas miera un piepildījuma…
Lieldienu rīta gaidas kādam būs spēcinošs Dieva vārds, kādam brīdis, kad saritināt kopā pairušo dvēseli, bet vēl kādam – sapņu un ilgu puķe, ar kuru parunāt.
Varbūt arī mēs varam palūkoties uz pasauli ar «zilās puķes» acīm, kā to darījuši Bauskas novada skolu audzēkņi jaunrades konkursā, veltītā Aspazijas personībai un daiļradei.
Lappusē līdzās tradicionālajam piedāvājumam iepazīstinām ar jaunu autoru Martas Kursišas, (Mežgaļu pamatskola) un Lindas Laizānes (Bauskas Valsts ģimnāzija) dzejojumu fragmentiem. Daudzu drosmīgu un interesantu eseju vidū tikai divi darbi ir dzejas formā. Varbūt šie trauslie asni ir aizsākums kam lielam un skaistam, kas vedīs pretī piepildījumam? Lai tā būtu!
ASPAZIJA
Zilā puķe
Tā zilā ilgu puķe,
Tā nav ne še, ne te,
Tā puķe, tā zilā puķe –
Nez kur tā auguse!
To zilo ilgu puķi
Neviens nav redzējis,
Bet viņas saldo smaršu
Ikviens ir sajutis.
To puķi, to zilo puķi,
Kur gan lai meklē to?
Cik simtu tūkstoš jūdžu
Pie viņas jāceļo?
Pēc zilās ilgu puķes
Ir velti meklēts jau sen!
Bet vienmēr meklētājus
No jauna ilgas dzen.
Tā zilā ilgu puķe,
Vai maz tā ir pasaulē?
Tā puķe, tā zilā puķe
Ir tomēr jāmeklē!
MARTA KURSIŠA
Ilgu taurenis
Raibs taurenīts, kas atlido pa gaisu,
Uz maza zēna pleca nolaižas,
Tas īsu mirkli savus spārnus kļauj
Un ļaujas vieglam vējam projām nest.
Raibs taurenīts, kas atlido pa vējam,
Uz sirma vīra rokas nolaižas,
Tur klusējot, tas uzkavējas brīdi
Un tālāk steidz uz saulesrieta pusi.
Raibs taurenīts pleš savus spārnus,
Jo ilgojas pēc plašuma,
Un zilā ilgu puķe plaukst,
Ar mīlestību pielieta.
Mums katram ir savs taurenīts,
Un katram sava puķe plaukst, –
Tā mūsu cerība un sapņi,
Tā mūsu mīlestība plaukst!
LINDA LAIZĀNE
Vai visu mūžu meklēt «zilo ilgu puķi»?
Kur esi, mana zilā ilgu puķe?
Es reizēm iedomājos tevi redzam,
Es reizēm iztēlojos tevi jūtam.
Es vēlos to, ko vēlas mana sirds,
Tā alkst vien puķi – puķi ilgoto.
«Ak, mūžīgā meklētāj, meitene!
Nemeklē to, kur tās nav.
Zilā ilgu puķe skatās uz tevi un smej.
Kā pa notīm pa tavu sirsniņu skrej.
Tevī tā mīt, tavā atklāsmes priekā.»
Kā sapnī silts vējš mani purina,
Un samtainā roka mierina:
«Esi laimīga, meklētāj meitene,
Visu mūžu tev zilās puķes būs alkt,
Visu mūžu to mīlēt un par savu saukt.»
LIENE BOKMANE
***
Redzi to zāles stiebru?
Dievs runā caur to.
Viņš iedveš mieru,
liek domāt par dzirdēto.
Acis pēkšņi iemirdzas, staro,
neizpratnē mulstu…
kā Viņš runā caur to?
Un atbilde ir – Klusums…
***
Man nevajag lietas, ko acis redz,
ko zemes pīšļi sedz.
Man vajag elpot brīvi,
man vajag Tevi, tikai Tevi.
Es vēlos būt Tavā tuvumā,
Tavā elpā, Tavā dvašā.
Es vēlos būt dziļā klusumā,
Tevī, Dievs, Tevī pašā.
INTA BALTGALVE
***
Mīļi runāties,
pagodināt (ar interesi),
nav mazu domu,
ir virtenes – citu.
Neko nevajag iegūt vai krāt.
Lai gaišāks kļūst – parunāt
māsas maiguma vārdiem
sievas – spēka.
Var būt līdz svētdienai
tas atturēs lodi no grēka.
Lieldienu stāsts
Es uz tevi paļaušos,
man nevajag izvēli citu.
Es uz gaismu paļaušos,
kas pret tumsu sitas
un iekur rītu.
Es uz tevi paļaušos,
ka tu savus ļaudis
nepametīsi.
DAGNIJA GASŪNA
***
Es esmu mūžība,
caur mani izplūst laiks
no ziemas baltuma
uz pavasara elpu,
un klausos klusumā,
kā zaļa zāle dīgst,
kā rasas pērles
sniegpulksteņos spīgo.
Es esmu mirklis īss,
nes strauji mani laiks
no lielā sākuma
uz bezgalības telpu,
un viss, kas bijis,
brīvi vējos laists, –
vien nozīme ir tam,
kas sirdī dzīvo.
***
Es tonakt biju
vējš aiz tava loga,
tu raudzījies,
cik balti lietus līst
un melni mākoņi
tur debess lokā
kā apmaldījušies
pār zemi klīst.
Es tonakt biju
gaisma tavā logā,
tu brīnījies,
cik ātri mainās laiks,
nupat vēl pavasara
lietus lija,
nu pretī raugās
mēness atspulgs maigs.
Es tonakt biju
ievas zars aiz loga,
uz pirkstu galiem
stiepos klauvējot,
tu nedzirdēji,
saldā miegā guļot,
no rīta priecājies –
jau ievas zied!
AINA MEDNE
Dari
Brīdina sargeņģelis –
Nedrīkst palikt
Tajā vietā, kur kriti.
Spārdīs kājām
Un garšīgi
Apsmies citi,
Bet uz palīdzību
Cerēt kā sliekai
Uz svētdienu.
Makšķerēšana –
Sātana saldais ēdiens.
Aicina sargeņģelis –
Dari! Un zini,
Kā savu ticību Dievam
Apliecināt.
***
Tur,
Tajā pļaviņā,
Bezdelīgactiņas
Acīs skatās –
Rozā un zaļš.
Cīrulis skaļš,
Un dīķī
Ūdens ir silts.
Visam pāri
Saulstaru tilts.
***
Pagātne garām,
Nākotne priekšā,
Mani kāds meklē –
Esmu tur iekšā.
Tagadne mirklis,
Kur ietilpst viss –
Dvēsele, zeme
Un debesis.
AIJA ČEPULE
Lieldienas
Lieldienas šogad
Vairākkārt nāk.
Uzplaukst pūpoli
Baltiem ziediem
Un saulei
Pateikties māk.
Lazdas spurgaliņas bārsta,
Domājat – zivīm nav nārsta?
Mēmele, rāmi tekot,
Mums stāsta, ka tai sāp…
Ūdeņi nevar
Visu aizskalot prom.
Čīgā tiltiņš,
Atmiņās kavējas –
Pēc dzīvības maizes slāpst.
SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE
Pirmais
Marta pūpolu sarmā
Ziema gaist,
Atsedzot nedzīvu zemes vaigu.
Mazs sniega pulkstenīts
Steidz vēstīt mums
Augšāmcelšanās vēsti –
No dzīvajiem pirmais.
Lieldienu rītā
Svētīta saule aust,
Noglāstot nedzīvo zemes vaigu.
Jaunās dzīvības sākums –
Augšāmcēlušais Kristus,
No dzīvajiem pirmais.
AIGA LUDVIGA
***
Augšāmcelties vajag vienmēr,
kad krists ir zemu,
Dieva skats manās acīs –
intīms tuvplāns,
kas glābj un atjauno spēku.
Augšāmcelties ir viegli,
ja ieskaties Dievam acīs,
skatienu tuvplāns
tik ciešs, ka grūti atbildēt
Ellei ar Jā.
ANDRIS LUDVIGS
***
Cik ātri mainās viss –
Kā ainas ātrvilcienā.
Šodien gribas vēl saules glāstu
No vasaras svelmes…
Ātri mainās viss,
pat mazais kalendārs.
Un arājs dzen vagu,
ātri mainās viss –
atskaties, lauks sazēlis.
MĀRĪTE ČORNAJA
Pavasara vēstneši
Pirmie pavasara vēstneši
Nav netīrie sniega palagi,
Kas sētmalē balo –
Steidzīgi strauti, kas čalo.
Plaukstošs pulksteņa zieds,
Apkārt kas veras,
No tikko laidušās zemes
Un pie saules stara tveras.
Tās ir lazdas, kas martā zied
Ar sarkanām dzirkstīšu acīm
Kā jāņtārpiņi naktī,
Dod spīganu gaismu
Kā tikko jaušamu rīta aismu.
Tām blakus nerātni
spurdžu zēni
Bez žēluma kaisa
putekšņu zeltu,
Lai lazdu bērnus
Saulītē celtu.
INĀRA DRUVA
Ar prieku un ticību
Lai Vaidava vaid,
Es nevaidēšu.
Vēl ābeli stādīšu,
Vēl puķes sēšu.
Lai Vaidava vaid,
Es nevaidēšu.
Vēl ziedus un ābolus
Sagaidīt spēšu.
Lai Vaidava vaid,
Es nevaidēšu.
Ar prieku un ticību
Nedienu dzēšu.
