Šūpošanās Lieldienās ir viens no senākajiem un līksmākajiem rituāliem.
Mūsdienās simbolisko auglības un dabas atmodas saukšanas procesu var izbaudīt gan mājās pašu kārtajās, gan sabiedriskās atpūtas vietās uzstādītajās šūpotnēs.
Lai sokas mācībās
Brunavietes Ilzes Djačukas lauku mājās vairākus gadus pagalmā stāvēja šūpoles. Koka baļķi savu laiku nokalpojuši, tādēļ demontēti.
«Kamēr pagalmā jaunu šūpotņu nav, Lieldienās brauksim šūpoties uz manu darbavietu – Mežotnes pili. Mums parkā kokā iekārtas šūpoles. Gleznainajā vietā svētdien tajās šūposies ne tikai pils apmeklētāji, bet arī mēs, darbinieki, atradīsim kādu brīdi šai izklaidei. Šūpošanās Lieldienās palīdzot atvairīt odus vasarā un ir jauka pavasara sveikšana. Es šūpošos arī ar domu, lai mums pilī būtu vairāk apmeklētāju. Puikas – Dāvis un Oskars – šūposies, lai viņiem labi sokas mācības,» tā rituālu skaidro Mežotnes pils pārdošanas un mārketinga vadītāja I. Djačuka.
Bez sāls nemelo
Vallietei Annai Dacei Paeglei darbavietā Alfreda Amtmaņa-Briedīša memoriālā muzeja māju «Zvanītāju Bukas» pagalmā šūpoļu neesot. Tomēr muzeja vadītāju tas no priecīgā rituāla neatturēšot. Viņa izšūposies Valles centrā uzstādītajās šūpolēs.
«Esmu māņticīga un šūpojos, lai odi nekož. Un tie mani patiešām vasarās neaiztiek! Es gan neievēroju kādu citu Lieldienu ticējumu – neēst olas bez sāls, tad būs jāmelo. Es sāli uzturā nelietoju, arī Lieldienu olām to neuzberu, taču pašai šķiet – uz melošanu nemaz neesmu kāra,» smaidot sevi raksturo Anna Dace Paegle.
Šūpoles sabiedrībai pieejamās atpūtas vietās uzstāda pašvaldība. Rundāles mājtirgus laukumā lielās šūpoles tika kārtas pirms gada un pēc «ziemas guļas» marta beigās atkal atjaunotas vecajā vietā. «Bauskas Dzīve» novēroja, ka vietējie ļaudis Lieldienas nemaz negaida, bet tīkamas sajūtas šūpojoties gūst vai ik dienu.
Bauskā divas lielas pašvaldības sarūpētas šūpoles iepriekš atradās Rātslaukumā. Tagad vienas no tām pārvietotas uz Korfa dārzu. Saimnieciskās nodaļas speciālists Voldemārs Čačs skaidro – tas darīts, lai jautrāk aizritētu Lieldienu pasākums, kas parkā iecerēts svētdien, 5. aprīlī.
Meistara prasme
Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs, vēstīts folklora.lv. Jau laikus vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus. Šūpoļu kāršana bija ļoti atbildīgs darbs, jo, nemākulīgi pakārtas, tās varēja salūzt un kādu savainot. Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Tie savstarpēji apdziedājās, mijās olām, spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles bija kārt kalna galā, jo tad pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu. Ūdens malā un aramzemē šūpoles parasti nekāra.
Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja ar olām, plāceņiem vai cimdiem un zeķēm. Šūpošanās nozīme ir auglības vairošana. Senāk latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža un brangāki lopi. Tos, kuri Lieldienās bija kārtīgi šūpojušies, odi un citi kukaiņi vasarā nedzēla. Šūpošanās kustību cilvēki neizgudroja vis savā prātā, bet gan noskatījās dabā, piemēram, kā labība, vējā šūpojoties, pamazām nobriest. Pastāv ticējums, ka Lieldienu rītā saule dejo un šūpojas. Ļaudis domāja – atdarinot līganās, ritmiskās kustības, viņi vairo auglības spēku.
