Nejauši izlasīju trešklasnieka mājasdarbu. Skolotājas iedotajā anketā viņam bija jāaizpilda četras ailes par tēmu «Kādas dabas skaņas tu visbiežāk dzirdi ziemā, vasarā, rudenī un pavasarī?». Puika bija domājis, nevis formāli izpildījis uzdevumu. Ziemas un rudens noteicošā dabas skaņa viņam bija mašīnas, pavasara – mašīnas un putni, vasaras – mašīnas, putni un bērnu priecīgie smiekli. Ar piebildi – «jo ir brīvlaiks».
Ja mums, pieaugušajiem, vajadzētu aizpildīt līdzīgu anketu, piemēram, kādas domas visvairāk nodarbina prātu diendienā visos gadalaikos, atbildes nav grūti iedomāties. Darbs, komunālie maksājumi, kredīti, ieņēmumu un izdevumu nemitīga kalkulēšana. Tas – labākajā gadījumā. Jo ir arī bezdarbs, izmisums un bezcerība. Kādi tur putni, smiekli, mašīnas!
Mūsu prāts ir kā dūcošs bišu strops. Bez apstājas tas rullē vienu un to pašu dziesmu, kuras galvenais motīvs ir sadzīves vajadzības. Neviena skatiena augšup – pat uz putniem ne, kur nu vēl uz tādu abstrakciju kā Lieldienu vēsts! Bet, mīļie, mēs taču nedzīvojam kādā pasaules nomales ciltī! Mēs psiholoģiski un fiziski tomēr dzīvojam lielā komfortā. Un kas par to, ka vairākumam šīs ērtības ir pieticīgas, bet tās ir neapstrīdama realitāte!
Nebaidoties kļūt nepopulāra, apgalvošu – mēs dzīvojam ļoti labi, bet vēl neprotam šo Dieva dāvanu uztvert plašākā kontekstā, filozofiskāk. Un vajag mums svinēt svētkus – reliģiskās vai tautiskās tradīcijās, vai vienkāršos ģimenes saietos. Arī Lieldienu svinēšana var kļūt par atklāsmi, piepeši saklausot jaunas skaņas dabā, bet pats galvenais – savā prātā. Ričards Rors, pazīstams mūsdienu domātājs, franciskāņu mūks, lielisku grāmatu autors, uzskata: «Viss, ko tu vari paveikt garīgajā dzīvē, ir noskaņoties tā, lai uztvertu vienmēr klātesošu vēsti.» Varbūt šajās Lieldienās kādam no mums tas izdosies?