Valstu robežām atveroties, cilvēkiem nākas mācīties, ka pašu nācijā ierasti nevainīgi žesti citiem var nozīmēt ko divdomīgu.
Ērtāk rādīt
Par to nācās pārliecināties kādai mūspuses vidusskolas pedagoģei, kura bija ieradusi nozīmīgās lietas uz tāfeles skolēniem rādīt ar vidējo pirkstu. Tas likās ērtāk, jo rādāmos kociņus viņai netikās lietot, bet rādītājpirkstu kopš bērnības bija ieradināta lietu vai cilvēku virzienā neizstiept, jo tas neesot pieklājīgi.
Līdz ar dažādu jaunu ieražu ieplūšanu iepriekš noslēgtajā ikdienas ritmā skolotāja pēkšņi pamanīja, ka viņas vidējā pirksta izsliešanās uz rādāmā pusi klasē izraisa arvien vairāk spurgšanas, ķiķināšanas un skaļāku smieklu. Galu galā samulsusī pedagoģe lūdza padomu kādai draudzīgai kolēģei. Tā smiedamās iespējami saudzīgi paskaidroja izslietā vidējā pirksta žesta nozīmi angliski runājošā aizokeāna valstī, kuru ārzemju filmas skatīties ieradušajiem jauniešiem atgādināja skolotājas vienkāršā vēlme ērtāk izcelt uz tāfeles rādāmo.
Kad nākamreiz stundā pedagoģe ierasti izslēja vidējo pirkstu un atskanēja smiekliņš, viņa atvainojās jauniešiem un paņēma pildspalvu. Klase bija saprotoša, un visi kopā pasmējās, kaut dažs atzina – bijis jautri vērot rupjo žestu smalkās dāmas izpildījumā.
Sajauc pirkstus
Lai nomierinātu skolotāju, viens no jauniešiem izstāstīja bērnu dienu piedzīvojumu. Kā vecākais brālis viņš mēdzis ķircināt māsu, kura bērnudārznieces vecumā nevarēja mēroties spēkiem skriešanā. Reiz, kad apcelšana meitēnu bija pavisam nokaitinājusi, bet pakaļskriešana nedeva iespēju garkājaino nejauceni iebukņīt, māšele dusmās nokliedzās: «Tad še tev šitais!» un apstājusies triumfāli izslēja pret brāli rādītājpirkstu. Mirklī apjēdzis mazās kļūdīšanos, visticamāk, bērnudārzā no kāda nepareizi noskatoties nejauko žestu, brālis no smiekliem burtiski nokritis pie zemes, un meitēnam beidzot izdevās viņu noķert, simboliski atdarot par ķircināšanu. Ģimenē vēl kādu laiku neviens neskaidroja mazajai, kāpēc izteiksmīgā uzstāšanās izraisījusi tādu jautrību, bet, bērniem pieaugot, tas kļuva par kopēju jocīgo stāstu krājuma daļu.
Rīks bērnu drošībai
Nesen kādas lietišķas un smalkas dāmas viesistabā uz palodzes ievēroju binokli. Tā kā augšstāva dzīvokļa logi veras uz plašu debesjumu, dažām privātajām un daudzdzīvokļu mājām, nodomāju, ka kundze vienkāršotā variantā īstenojusi manu vecumdienu sapni par naksnīgās debess vērošanu ar teleskopu. Otrā doma bija – varbūt reizumis pārbauda, vai kūp siltumuzņēmuma skurstenis? Vai arī izspiego kādu kaimiņu, neticīgi nosmīkņāju, salasījusies detektīvstāstus.
Patiesība atklājās draudzīgā sarunā, un tai nav nekāda sakara ar spiegošanu, bet ar bērnu drošību gan. Kad tie bijuši mazi, māmuļa mēdza ar binokli sameklēt skatu laukā svaigā gaisā izgājušos rakarus, jo līdzās mājai pirmos gadus bija nepabeigtas jaunbūves drupas. Dēlēni spilgtās cepurītēs vienmēr bijuši uzreiz redzami, lai pasargātu no nepārdomātas rīcības spēlējoties. Puišiem pieaugot, viņi paši iemanījušies lietot binokli, lai atrastu ārā izgājušos draugus, nosmej atjautīgā kundze. Tagad tas vairāk kalpo kā pievilcīgs dizaina priekšmets, taču doma par zvaigžņu vērošanu neesot peļama.
