Pirms saulgriežiem un līksmajiem Līgo svētkiem apkārt notiekošais man diemžēl piespēlē nebūt ne priecīgas pārdomas. Kamēr latvji šuj tautastērpus, dzied, dej un sieru sien, tikmēr tie, kuri sevi par eliti uzskata, kaujas par varas sagrābšanu vai pulcējas nebeidzamos klīrīgi glamūros saietos.
Toties citi darbojas pavisam klusiņām – ne čiku, ne grabu…, un saņemu «Baltcom» vēstuli latviešu un krievu valodā par televīzijas kanālu maiņu. Viss izdarīts par manu naudu, bet man neprasot. Vienīgie līdz šim angļu valodā raidošie ziņu kanāli BBC un CNN izmesti laukā, Eiropas Savienības (ES) valstu saziņas valodā man, ES pilsonei, vairs nekas netiek piedāvāts. Ir daži kanāli latviešu valodā un milzu krāvums krievu valodā. Varu minēt vēl daudzus uzņēmumus, kas drukā un izsūta vēstules krievu valodā.
Nesen atlidoju no Stokholmas, no lidostas uz ES prezidējošās valsts galvaspilsētu braucu «Rīgas satiksmes» busiņā. Tajā novietotajā ekrānā nebeidzami griežas reklāmas rullīši latviešu un krievu valodā – stāsta par pārraidēm Krievijas TV kanālā PBK. Līdzās sēdošais zviedrs par to brīnās, viņam šķietot, ka esot Pēterburgā ielidojis. Man savukārt liekas, ka esmu «atpakaļ Padomju Savienībā»… Jāuzdod slavenais Henrika Senkeviča romāna jautājums: «Quo vadis?» – Kurp ejam?
Pirmssvētku «kronis» visam – Bauskā pie gājēju pārejas apstājās automobilis. Pateicoties pamāju puisim un nedaudz sastingu… Mašīnas logā dižojās Krievijas Federācijas karodziņš. Jautājums «Kurp ejam?» jau kļūst lieks, te ir atbilde.
Latvijā ļoti mērķtiecīgi tiek strādāts, un krievu valoda faktiski kļuvusi par otro valsts valodu. Tikmēr atbildīgajiem dienestiem mūsu valstī ar šiem drošības jautājumiem, šķiet, nav laika nodarboties. Jācīkstas par pustukšo bļodu.
Mums šajos svētkos īpaši cītīgi jāpielūdz Saules un uguns spēks, jācer un jātic…, lai gan domāju, ka ar rituāliem vien nepietiks.
