Šovakar visā Latvijā ar dažādiem pasākumiem tiks svinēts Līgo vakars
un Jāņu nakts, kad skanēs līgodziesmas, tiks pīti ziedu vainagi un
degti ugunskuri.
Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti,
pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Lai arī vasaras saulgrieži,
kad diena ir visgarākā un nakts ir visīsākā, jau aizvadīti, Līgo naktī
daudzi piekopj sentēvu tradīcijas.
Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju
novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari
un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan
saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus
centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā
kārtībā. Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus – saimnieks ķērās pie
alus darīšanas, saimniece savukārt sēja jāņusieru. Tika ravēti dārzi,
velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi,
gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un
zirgiem.
Jāņu dienas tradīcijas katrā Latvijas novadā ir nedaudz atšķirīgas,
tomēr ziedu vainagu pīšana un ugunskuru kurināšana ir visiem kopīga.
Gandrīz katrā Latvijas novadā visīstākās jāņuzāles gods ticis citam
augam, piemēram, Vidzemē un Zemgalē pazīstamākā un īstākā jāņuzāle
vainagam un svētku pušķim ir madara, savukārt Kurzemē vasaras saulgriežu
zieds ir birztalu nārbulis, kura stāvais stublājs stalti paceļas pļavās
vai mežmalās un dzeltenie divlūpainie ziedi lieliski izceļas uz tumši
violeto augšlapu fona. Latgalē par jāņuzāli tiek saukta asinszāle.
Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis,
kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un
nelabvēļus. Vainags veido apli, un tas, tāpat kā siers un uguns,
simbolizē sauli. Ticējumi arī vēsta, ka Jāņu vakarā salasītās zāles der
visām slimībām.
Svētku laikā istabas, ēkas un pagalmu parasti pušķo ar meijām. Pie
mājām vai arī iekšā telpās izliek pīlādžu zarus kā visīstenāko sargu
pret skauģiem un raganām.
Tumsai iestājoties, augstākajos pakalnos tiek kurti ugunskuri un
celta uguns kārts galā, lai tālāk sniegtos tās gaisma. Senie latvieši
ticēja, ka saulgriežu ugunij pieskāries cilvēks iemanto veselību visam
gadam. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un
tīrumi, iegūst spēku un auglību. Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt
sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc Jāņu naktī cilvēki leca pāri
ugunskuriem.
Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela
nozīme. Īpaša ir mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar
precībām. Turpmāko likteni precību sakarā var pareģot gan pēc Jāņu nakts
sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.
Ticējumos teikts, ja Jāņu naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera
ūdenī redzot brūtgānu nākam. Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij
vainadziņš no deviņām šķiru puķēm un ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt.
Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs. Savukārt, lai noskaidrotu,
cik gadu jāgaida līdz kāzām, neprecētām meitenēm Jāņu naktī jāsviež
ozola vainags ābelē – cik reizes vainags kritīs zemē, tik ilgi vēl
jāgaida.
Toties, metot vainagus ūdenī, zīlēja mūža ilgumu – ja vainags nenogrima, tas nozīmēja, ka vismaz vienu gadu vēl dzīvos.
Ticējumi un latvju dainas arī vēsta, ka gada īsākajā naktī nedrīkst
iet gulēt – tie, kas guļ Jāņu nakti, gulēs visu gadu. Tāpat, guļot Jāņu
nakti, jauni puiši var netikt pie sievas un jaunas meitas – pie vīra.
Palikšana nomodā minēta arī kā līdzeklis pret odu košanu – kas nevēlas,
lai viņus odi sakož, Jāņu naktī nedrīkst iet gulēt.
Sena šo svētku tradīcija ir arī aplīgošana, kas saistās ar labas ražas un pārticības vēlējumu. Aplīgo visu un jebko.
