Žurnāls «Ir» publicējis aprakstu par trijiem mūspuses cilvēkiem – Agri Buzēnu, Gati un Artūru Augstkalniem, kuri pirms 26 gadiem kā puisēni kopā stāvēja Baltijas ceļā. Viņu bildi, ko uzņēmis Juris Krieviņš, «Skolotāju Avīze» 1989. gada 30. augusta numurā publicēja uz vāka ar virsrakstu «Ko tēvu zeme gaida no jums». Līdzīga Gunāra Birkmaņa fotogrāfija publicēta Latvijas Tautas frontes muzeja izdotajā albumā par Baltijas ceļu.
Pazīst sevi
«Ir» rakstam pievienots senās bildes inscenējums ar pieaugušajiem vīriem tagad, kas joprojām pārliecināti turas pie lentes ar uzrakstu «Brīvību Baltijai». Viņi sameklēti ar sludinājuma palīdzību «Bauskas Dzīvē». Baušķeniece Dārta Ūbele «Ir» redakcijai pavēstījusi, ka mazākais gaišmatainais zēns ir viņas vīrs Artūrs Augstkalns, augstas klases jūrnieks, vidējais – Artūra brālēns Gatis Augstkalns, trešais – Artūra klasesbiedrs no Pilsrundāles vidusskolas Agris Buzēns.
Tagad Agrim, Artūram un Gatim ir pāri 30 gadiem. Artūrs šovasar bijis krastā – jūlijā Dārta laida pasaulē dēlu. Agris Buzēns strādā par juriskonsultu Veselības inspekcijā.
Puikas uz Baltijas ceļu braukuši līdzi vecākiem – zēnus vedis Gata tēvs Jānis, Artūra krusttēvs. Agris atceras, ka viņa tēvs tolaik strādājis Rundālē par šoferi, arī vedis cilvēkus uz akciju. «Tas bija piedzīvojums,» atceras Gatis – baiļu nav bijis, bet «vienotības sajūta». Artūrs atbild lēni un nosvērti: «Brauca tāpēc, lai justos droši pēc tam, visiem gribas drošību.» 1989. gada septembrī Artūrs un Agris sāka iet skolā, Gatis mācījies klasi augstāk.
Ģimenes relikvijas
Tiekoties ar «Ir» Bauskā, Gatis no automašīnas izceļ pabalējušo lenti, kuru ģimene glabājusi «sekcijā aiz stikla». Artūrs paņēmis līdzi piecgadīgo meitiņu Alisi Tīnu, Agris atbraucis no Rīgas. Puišiem līdzi apdzeltējis «Skolotāju Avīzes» izgriezums un vēl divas fotogrāfijas no ģimenes albuma ar Baltijas ceļa mirkļiem.
Gan lenti, gan avīzes fotogrāfiju Gata tēvs Jānis Augstkalns nosauc par ģimenes relikvijām. Lenti 1989. gadā gatavojis mākslinieks Rundāles pils muzejā, un ģimene to glabāja piemiņai «kā valsts karogu».
Vīri atceras, kur toreiz stāvējuši, un mūsdienu foto pozē tajā pašā vietā. Artūram blakus pie lentes pieķeras mazā Alise. «Kamēr stāvam ceļa malā, ne viens vien garāmbraucējs piebremzē un mēģina ātrumā salasīt uzrakstu,» vēstīts «Ir» rakstā. Pirms 26 gadiem, kad viņi trijatā tā stāvējuši, piebraukusi automašīna, no tās izkāpis fotogrāfs un sācis bildēt. Bilde padarīja populārus, saka Gatis.
Bija vērts
Artūra mamma Olita Augstkalna lepojas ar ģimeni un bērniem, kas visi dzīvo Latvijā. Artūrs, izkāpis krastā, pulcē kopā visu ģimeni. Matīss audzina meitiņu un ir inženieris ar Rīgas Tehniskās universitātes diplomu, meita Madara aizstāvējusi maģistra grādu datorzinātnē, audzina dēlu.
Bija vērts stāvēt Baltijas ceļā, saka Jānis Augstkalns. Viņa paaudze notikušajā piedalījās, jo «mums vienreiz pietika, bija jādara gals šim PSRS murgam». Baltijas ceļš ļoti dziļas emocijas raisīja vecākajā paaudzē – Jāņa mamma Ina to «uzņēma ar asarām acīs». Atmodas procesi vecākiem bija ļoti personiski tāpēc, ka Jāņa un Imanta mātes Inas ģimene no Latvijas tika izsūtīta uz Sibīriju 1949. gadā. Omskas apgabalā Ina apprecējās ar Jāņa tēvu – izsūtīto latviešu ģimenes atvasi.
Artūrs atceras, ka «sencīši toreiz bija nobijušies»: «Māte stāstīja: tajā laikā cilvēki no Bauskas pat bija noslepkavoti, tāpēc ka pretojās visai sistēmai. Neviens nejutās drošs.» Gatis atzīstas, ka toreiz īsti nav izpratis notikumus, tikai atceras, «ka sēdējām pie televizora un uztraucāmies par sencīšiem, kas bija aizbraukuši uz barikādēm».
Neļaus apcelt
«Patriotisms mums nekur nav zudis,» «Ir» saka Jānis, «toreiz visi bija vienoti, tagad liekas, ka tā nav. Bet, ja vajadzēs, neļausim sevi apcelt. Latvieši ir pacietīgi.» Vai bailes nerada ieroču žvadzināšana un pieaugošā agresīvā retorika Krievijā, «zaļie cilvēciņi» – kaimiņvalsts prezidenta Putina hibrīdkara simboli? Šķiet, Jānis atmet ar roku: «Nedrīkst klausīties muļķības. Jāturas kopā. Tas cilvēks [Putins] nav aprēķināms.»
Viņš savā piemājas saimniecībā stāv ar abām kājām uz zemes, jo skaistākas un labākas vietas pasaulē neesot. Pa logiem paveras skats uz Latvijas lepnumu – Rundāles pili, tur muzeja fondos strādā Jāņa sieva Sniegbaltīte.
Viņš ir pārliecināts, ka tas, ko dara Latvijas valdība, apņemoties palielināt aizsardzības budžetu līdz 2% no iekšzemes kopprodukta un stiprinot Zemessardzi, ir pareizi. «Paldies Dievam, ka esam Eiropas Savienībā un NATO dalībvalsts! Ja nebūtu, simtprocentīgi vienu rītu pamostos ar krievu zābaku blakus,» nosaka Jānis.
Materiāls saīsināti pārpublicēts no žurnāla «Ir» 21. augusta numura. Vairāk lasiet irir.lv.
