Uz aizsalušā dīķa hokeju spēlē puikas, bet vārtos stāv meitenīte ar daiļslidošanas slidām, viņai rokās sniega tīrāmā lāpsta… Tāds bija Dārtas gaitu sākums hokejā, ar ko jauniete aizraujas jau sešus gadus.
Piedalīties treniņos vecāki atļāva tikai pēc devītās klases absolvēšanas, jo uzskatīja, ka šis sporta veids meitenei ir pārlieku bīstams. Dārtai gan tā nešķita, tāpēc bieži vien viņa spēlēja kopā ar brāļiem un fanoja par profesionālajiem latviešu hokejistiem.
Pie bortiem
Pirmajā treniņā viņai līdzi bija tikai slidas, formu un bruņas meitene iznomāja. «Sākumā turējos pie bortiem, jo īsti vēl nepratu pareizi slidot. Vienubrīd likās – šis sporta veids man nav piemērots. Pamazām iemācījos un aizrāvos,» atminas jauniete.
Gadu Dārta trenējās Rīgā kopā ar citām meitenēm, pēc tam prasmes uzlaboja Jelgavā kopā ar jaunākiem puišiem. Pāris gadu ar hokeja klubu «Zemgale» piedalījās čempionātos Latvijā un ārzemēs. Lai arī Igaunijā «Zemgale» mājiniecēm zaudēja, tomēr šajā spēlē Dārta raidīja savu pirmo rezultatīvo piespēli.
Tagad Dārta spēlē hokeja klubā «L&L». Pēdējos gados treniņi apmeklēti reti, jo bija jāpabeidz studijas Latvijas Universitātē. Šosezon Dārta plāno trenēties regulāri. Kļūt par profesionālu spēlētāju jauniete nevēlas, jo tam vajag daudz laika. Sieviešu hokejs Latvijā nav īpaši populārs, profesionāli spēlējot, ir grūti pelnīt iztiku, uzskata baušķeniece.
Virs māju jumtiem
Pilngadības svētkos mamma jubilārei Dārtai un viņas brāļiem uzdāvināja lidojumu ar gaisa balonu. Baušķeniece sadraudzējās ar pilotu, un viņš pēc gada internetā uzrakstīja: «Vācu komandu, un man vajag spēcīgus biedrus.» Sākumā Dārta uztraukusies, jo viņai nebija zināšanu par gaisa baloniem, tomēr izaicinājumam piekritusi un piedalījusies Valmieras gaisa balonu festivālā. Drīz vien sapratusi, kas un kā notiek, un saņēmusi uzaicinājumu lidot atkal. Kopumā tas darīts aptuveni desmit reižu.
«Man ļoti patīk lidot ar gaisa balonu, augstums mani fascinē. To, ko redz no gaisa balona, nevar saskatīt no lidmašīnas. Lēni «peldot» virs koku galotnēm, var pamanīt skrienam stirnas. Reiz pilsētā nolaidāmies līdz māju jumtiem. Pilots skaļi uzsauca: «Ūūū! Labrīt!», cilvēki neizpratnē nāca pie logiem un skatījās, kas notiek,» smejot atminas jauniete.
Ne tikai izklaide
Gaisa balona pacelšana un nolaišana esot gana sarežģīta. Katram uzticēts kāds pienākums, kad viss labi paveikts, jūtams gandarījums.
Balonu festivālā Saldū komanda cēlusies jau pulksten 4.30, jo pēc pusstundas bijusi sapulce. Tajā stāstīts, no kurienes uz kurieni jālido, kāds būs uzdevums. Gaisa balonu nevar stūrēt. Tomēr jākontrolē mēraparāti, kas rāda vēja virzienu pa slāņiem. Ja vajag nolaisties zemāk, balons jāatdzesē, ja jāpaceļas augstāk – tas jāuzkarsē.
Jauniete stāsta: «Katru gadu ar nepacietību gaidu, kad lidosim. Dažkārt brīvu piektdienu darbā rezervēju jau pirms mēneša.» Gaisa balonu festivālos piedalās daudz dažādu cilvēku, var iepazīties ar interesantām personībām. Reiz komandai palīdzējis kāds kungs, kuram pieder jahta. Pateicībā par lidošanu gaisa kuģī jahtas īpašnieks apsolījis komandu izvizināt pa ūdeņiem.
