Mazpilsētas ainiņas ar iereibušiem drosminiekiem reizumis raisa īstu jautrību, radot iespaidu, ka dzīvojam dīvaiņu kompānijā.
Novāc ražu
Pašā rīta agrumā, kad vairākums pilsētnieku vēl tikai paver vienu aci vai miegaini klumburē kafijkannas virzienā, daudzdzīvokļu māju pagalmu satricināja būkšķu kakofonija. Steigā paķēris jaku, Pēteris izlēca uz ceturtā stāva balkona, sabijies, ka uznākusi milzīga izmēra krusa un rībina pa mašīnu jumtiem.
Taču nē – debesis bija skaidras, biedējošais troksnis rimies, nekas neliecināja par briesmām. Jau pagriezies uz virtuves pusi, Pēteris apcirtās, jo būkšķu ritms atjaunojās. Tagad vīrs pavērsa skatu trokšņa virzienā un ieraudzīja izteiksmīgu ainu – vienā no piemājas zālienā augošajām ābelēm, kas piecstāvu ēku ielenkumā krietni izstiepušās, bija ierāpušies divi vīri, kas ik pēc brīža apņēmīgi purināja slaido koku. Zemē būkšķēdami krita vasaras āboli, bet ražas novākšanu komandēja sievas sētnieču spilgtajās vestēs.
«Uzkāp uz tā zara! Krati ar kāju! Pa kreisi! Tagad uz labo pusi!» plīkšķēja pavēles spalgās balsīs. Kad purinātāji norausās no koka, abu gaita bija visai grīļīga – nogurdinoša tāda koka kratīšana tik agri no rīta…
Ar mērķa sajūtu
Nogremzies par traci, Pēteris posās uz darbu, taču ābolu ražas novākšana pilsētiņā nebija beigusies. Braucot mājās vakarpusē, vīrs autobusa priekšējā sēdeklī apsmējās kopā ar šoferi – ābelē pie lielveikala bija ierāpies būdīgs dēlietis, kurš naski purināja zemē sārtos ābolīšus. «Nekas neiet zudumā – arī ne apstādījumu raža,» secināja vīri.
Svētdienas vakarā ar ģimeni atgriežoties no izbraukuma, Pēteri viņa ielā pārsteidza neparasts skats – pa dzīvokļu mājas durvīm pēkšņi iznāca smalks vīrietis, vilkdams aiz muguras čuguna vannu. Koncentrējies tikai smaguma vilkšanai, viņš mērķtiecīgi, apkārt neskatoties, devās šķērsām pāri ielai, auto un velobraucējiem liekot «uzmanīties pašiem», līdz pazuda otrajā privātmāju šķērsielā ar visu svarīgo nastu.
«Tiesa, vannas ir smagas,» smejas Pēteris, atzīstot – vairāki braucēji tobrīd apstājušies, lai izsmietos un nobildētu skatu ar mobilo telefonu, jo šāda aina vakaros klusajā ielā bija ļoti neparasta.
Grīļīgs mūžam
Birutas dzīvesbiedrs Antons padomjlaikā bija vidēja līmeņa priekšnieks, kam netrūka ne naudas, ne draugu, tāpēc nereti gadījās iedzert par daudz, turklāt vairāku dienu garumā. Birutai vīra nesakarība un netīrība žūpošanas posmos bija galīgi apnikusi, tāpēc viņa gan vilka Antonu pie ārstiem, gan veda uz baznīcu, līdz galu galā devās pie «babkas», lai tā negantnieku apvārdo pret grādīgā kārību.
Vēsture neatklāj, kādu vēsti nesa pudele, kas Antonam kļuva pēdējā, taču fakts, ka pēc tās iztukšošanas vīrs mājās pārnāca četrrāpus. Mēģinot piecelties dzīvokļa priekštelpā, «Žūpu Bērtulis» atdūrās pret ikonu, ko Biruta bija piekārusi pie sienas, cerot uz svētību ikdienā.
Smagais rāmis krita ar stūri pret Antona galvu, izraujot krietnu robu un nogāžot vīru gar zemi. Biruta izsauca «ātros» un nedēļām sēdēja pie vājinieka gultas, līdz viņš atkal bija uz pekām.
Reliģijas un vārdošanas apvienojumam bija rezultāti – Antons vairs ne domāt nespēja par alkohola lietošanu iekšķīgi. Taču Biruta gaidīto mieru neieguva – galvas traumas dēļ vīrs līdz pat pēdējam dzīves brīdim grīļojās kā mūždien piedzēries.
