Iecavas novada biedrības «Rūķītis» vadītāja Inta Jurgēvica laipni aicina istabā, cienā ar gardu pašceptu sāļo plātsmaizi un kafiju no smalka porcelāna servīzes, kas reiz dāvināta viņas vīramātei kristībās. Inta «Valdemāros» Zorģu apkaimē pastāvīgi dzīvo kopš 90. gadiem, kad mūžībā bija aizgājis dzīvesbiedrs un viņa vecāki, daudz no sētas vēstures piedzīvojusi pati vai dzirdējusi no priekšgājējiem.
Palikusi puse
Skatoties no šosejas, «Valdemāru» māja izskatās šaura, bet tuvumā izrādās platāka nekā garāka. «Pusīte,» smejas Inta, rādot 30. gadu jaunbūves foto. Mantiniece glabā 1936. gada 6. jūlija avīzi «Jaunākās Ziņas» ar aprakstu par viesuļvētras postījumiem, kur redzama pussagāztā «Valdemāru» jaunceltne, citas nopostītas ēkas Zemgalē. Toreiz Bruknā cietušas 12 saimniecības, Vecsaulē trīs ēkas nopostītas, bojāti sējumi.
Jurgēvici jauno māju cēla līdzās vecajai, kuras vietā tagad palicis vien uzkalniņš. Muižas zemi te savulaik brīvvalsts dalīja strēlniekiem, 16 ha tika Jēkabam Jurgēvicam, kas pārnāca no Pirmā pasaules kara. Nosaukumus sētām lozēja, pāri laukam bija «Strēlnieki», bet Jēkabam atlika papīriņš ar vārdu «Valdemāri». Tēvs un divi brāļi pelnīja, apstrādājot zemi, jaunās mājas pamatus bija ielikuši divreiz garākus, bet pēc vētras pabeidza pusi mājas. «Tā skurstenis palika vienā pusē,» rāda Inta.
Senas vērtības
Saimniece kopā ar četrām meitām pamazām atjaunoja māju. «Noplēsām linoleju, nolakojām veco, labo dēļu grīdu. Siltinājām sienas un pamatus, likām jaunu jumtu, durvis un logus. Izbūvējām virtuvi, vannu, ievilkām ūdeni, salabojām skursteni un ielikām kamīnkrāsni,» stāsta Inta, «plānojam iekārtot pāris istabas jumta stāvā.»
Te senas vērtības ir cieņā – uz šujmašīnas «Singer» liektajām kājām uzlikts modernais plakanekrāna televizors, ir citas vēsturiskas interjera detaļas. Intas vīra vecāki strādāja tepat Imanta Sudmaļa kolhoza dārzniecībā, kopa savas dobes. Vīratēvs izgāja Vorkutu – padomju vara pastniekam pārmeta, ka tas bijis nacistu sakarnieks. «Aizveda dēla acu priekšā,» stāsta Inta, «kad atgriezās, bija daudz pārcietis, neatkarības atjaunošanu nesagaidīja.»
No pirmajiem saimniekiem palikusi liela tūja, bet ar jauniem stādījumiem nav tik gludi – augļu kociņus noēd stirnas un zaķi, stāsta saimniece. Ceriņi gan aug raženi.
No četrām pusēm
Lielus kokus «Valdemāru» 2 ha pļavā nevarot likt, jo sētu no četrām pusēm ieskauj padomju laikā sabūvētie dabasgāzes vadi. «Iespējams, viensētu plānoja likvidēt. Nezinu, kā mūsu senčiem izdevās palikt te, nevis pārcelties uz mājokli ciematā,» ierastu scenāriju pieļauj Inta, «zem mūsu gabala ir dolomīts, tā nu dzīvojam uz vērtīgiem resursiem.»
Īpašuma malā reiz bijis kaps, ko Intas vīra vecāki kopuši. «Te gāja frontes līnija, bija palicis krievu zaldāts. Viņa vecāki no Ļeņingradas, tagadējās Sanktpēterburgas, noskaidroja, ka viņš te apglabāts. Kapu sakopa, uzlika plāksni, bet pēc tam varas pārstāvji to norāva, aizveda uz Iecavu un nolika Brāļu kapos. Tā skaitījās pārapbedīšana, lai gan cilvēks palika tepat,» atminas Inta, «tagad tur saaugušas narcises un ķirši, visi laimīgi sadzīvo.»
Intas sētā rudens dienā valda līksmība – līdz ar pašas sunīti pakaļ pamestajiem kociņiem skrien divi meitas mīluļi, kas atstāti pieskatīšanai. Viņa atceras, ka par mājas modernizēšanu savulaik sapņojuši Jurgēvicu vecīši, šīs ieceres nu piepildītas. «Manas meitas turpinās,» smaida «Valdemāru» saimniece.
