75 gadu jubileju svin Mirta Celmiņa Dāviņos.
Mirta Celmiņa atceras laiku, kad oktobra svētki svinēti vienā dienā ar jubileju – 7. novembrī. Tad bijusi brīvdiena, un prieka nav trūcis vēl nākamajā dienā, kad «tusēt» nācies arī draudzenes dzimšanas dienas svinībās.
Vecie «buki» netur līdzi
Mirta ir enerģiska, atraktīva un kāra uz dejošanu. «Es vēl tagad dodos «slīpēt deju grīdas» pagasta ballēs. Man labpatīk izdancoties ar jaunākiem zēniem, kuri spēj dejot līdz vēlai naktij. Vecie «buki» man vairs netur līdzi,» smejot par balles priekiem stāsta Mirta.
Viņa katru rītu ar velosipēdu izmet līkumu pa Bauskas novada Dāviņu pagasta ieliņām. «Ik rītu «izčekoju» situāciju savā ciemā. Man šeit ļoti patīk, te ir klusi un dzīvo labi cilvēki,» stāsta jubilāre. Mirta audzē vistas, iekopj dārzu un bieži tiekas ar draudzenēm. Jubilārei runas par politiku un situāciju valstī nepatīk, tāpēc, kad draudzenes sāk šīs tēmas, Mirta aši nozūd no redzesloka. «Vai tad no mūsu runāšanas situācija uzlabosies? Lieka nervu bojāšana. Latviju es mīlu, te ir mana dzimtene, un nekur uz ārzemēm doties es negribētu. Ilgāk par dienu prom no mājām es izturēt nevaru,» savās pārdomās dalās Mirta.
Gaida pirmo mazmazbērniņu
Jubilāre ir dzimusi Iecavā četru bērnu ģimenē. Augot kopā ar diviem vecākiem brāļiem un jaunāku māsu, Mirtai bērnībā pozitīvu brīžu nav trūcis. «Lai arī biju pēckara bērns, mēs daudz nesūdzējāmies. Lai paēstu, bija smagi jāstrādā, bet tolaik tā bija visiem. Vai tad neesam par cilvēkiem izauguši?» retoriski vaicā Mirta. Viņa starp brāļiem un māsām bijusi tā «šustrākā». «Bez manis nevarēja iztikt. Es biju kā mazs nemitīgi uzlādēts enerģijas lādiņš, kurš nereti visiem krita uz nerviem, bet vienmēr lika pasmaidīt.»
Mirta izaudzinājusi meitu Ilzi un dēlu Agri. Jubilārei ir divas mazmeitas un viens mazdēls, bet janvārī gaidāms pirmais mazmazbērniņš. «Ar nepacietību gaidu šo brīnumaino brīdi, kad pasaulē nāks vēl viens mazs cilvēciņš. Esmu neizsakāmi laimīga. Nav nekā dārgāka šajā pasaulē par ģimeni,» priecīgi noteic Mirta.
Karalis un ķēniņiene
Dāviņos jubilāre dzīvo jau 45 gadus. Te savulaik strādājusi mamma, tāpēc dzīves ceļi atveduši šurp. Vairāk nekā 20 darba gadu Mirta nostrādājusi par krāsotāju. «Ne tikai krāsojām, bet likām arī durvis un logus, nesām ķieģeļus un maisījām cementu. Celtniecībā grūti bija, bet strādāt vajadzēja. Tolaik jau neskatījās – vīrietis vai sieviete, ja gribi naudu – strādā!» Mirta nesūdzējās. Pateicoties arodam, mājas darbus viņa spēja paveikt viena pati, bez vīriešu roku palīdzības.
Jubilāre, atceroties skolas gadus, kuri sākumskolas periodā pavadīti Lambārtes pamatskolā, bet vēlāk Misas ciema Dugānes skolā, smej par «karalisko» klases sastāvu. «Mana tēva uzvārds bija Ķēniņš, bet es – Ķēniņa. Mums klasē mācījās puika ar uzvārdu Karalis. Skolotāja, pirms izsauca visus audzēkņus, bieži jokoja un stundu sāka ar vārdiem: «Vai karalis un ķēniņiene šai dienā mūs ar savu klātbūtni ir pagodinājuši?» Tas bija interesanti,» par savdabīgajām uzvārdu sakritībām stāsta dāviniete.
Mirtasprāt, viņai ir skaists vārds, gluži kā galvenajai varonei filmā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā». Arī mīļākā puķe viņai esot mirte. «Jāteic, ka jociņi par Mirttanti ir dzirdēti itin bieži. Tas ir uzjautrinoši, un es par to tikai smejos līdzi,» apgalvo jubilāre Mirta Celmiņa.
