Darbs vai tā trūkums, zems atalgojums, grūtības sākt savu uzņēmējdarbību un citi apstākļi ir to vidū, kurus ārzemēs dzīvojošie latvieši min kā šķēršļus, lai viņi atgrieztos Latvijā. Emocionāli daudzi vēlas te pārbraukt, tomēr… «Bauskas Dzīve» turpina jaunu publikāciju sēriju «Atgriežas mājās» – par tiem, kuri ne tikai emocionāli, bet arī praktiski ir atpakaļ dzimtenē. Seriāla sākums –
12. un 26. oktobra numurā.
Starptautisku friziermākslas festivālu godalgotu vietu ieguvējs, divu frizieru salonu un franšīzes «Hot Scissors» līdzīpašnieks Kristaps Slakters tagad atgriezies Latvijā. Dzīve viņam atkal ir apmetusi kūleni, un jaunus pamatus viņš cer uzbūvēt tepat, Bauskā.
«Mēs patiesi bijām uz viļņa, un tad saslima mana sieva Alise. Kamēr saprata, kas par vainu, laiks gāja. Sākumā likās, ka nepieciešamo operāciju var veikt tikai Japānā par 70 tūkstošiem eiro. Taču izrādījās, ka spēj palīdzēt arī Latvijas neiroķirurgs Ingus Gārša. Operācija šķiet veiksmīga. Mūsu pieredze liecina, ka Latvijā tomēr ir ļoti labi speciālisti,» atklāj Kristaps.
Ar vienu kāju Īrijā
«Īrija ir forša. Mums Latvijā ir krass dalījums – bagātie un nabagie. Tur ir ļoti, ļoti liels vidusslānis, kas var regulāri atļauties apmeklēt kultūras pasākumus, pasēdēt krodziņos, atnākt uz frizētavu. Daži klienti reizi nedēļā ieradās izmazgāt matus,» stāsta frizieris.
Lai kāda būtu sajūsma par Īriju, kurā pavadīti desmit gadi, pēc operācijas ģimene nolēmusi pārdot savu biznesu un pārcelties uz Latviju. Šeit esot īpaša noskaņa, ierodoties dzimtajā Bauskā, pārņemot nostalģija.
«Vēl aizvien ar vienu kāju esmu Īrijā, ar otru – Latvijā,» pauž Kristaps Slakters. Viņš ir «MOHH» akadēmijas pasniedzējs. Baušķenieks ir Īrijas friziermākslas meistaru izlasē un pārstāv šo valsti starptautiskās sacensībās. Ceļošana uz Īriju esot ļoti produktīva ienākumu ziņā. Tur nedēļā var nopelnīt tik, cik visā mēnesī Latvijā, katru dienu strādājot.
Starp sportu un mākslu
Izvēlēties strādāt friziermākslas jomā patiesībā nebija nemaz tik viegli. Pazīstamā Bauskas sportista Igora Slaktera dēlam, pēc tēva domām, sevi bija jāatrod sportā. «Viss sākās ar pulciņiem. Klusām gāju uz Bērnu un jauniešu centru lipināt mālus un apgleznot porcelānu. Nodarbībās sevi piepildīju. Aizrāvos arī ar sportu, bet vienu brīdi tēvs saprata, ka bez mākslas nevarēšu, un atļāva mācīties Rīgas 34. arodvidusskolā Juglā, tagadējā Rīgas Modes un stila skolā,» atceras Kristaps. Tur iegūta plaša profila friziera-modelētāja specialitāte.
«Vairāk sevi uzskatu par mākslinieku, bet vajadzīga arī nauda. Atradu nodarbošanos, kur māksla apvienota ar naudas pelnīšanu. Ja mācās to, kas interesē, ir panākumi,» vērtē frizieris. Pēc tam puisis apguva dizaina zinības Baltijas Krievu institūtā, kuram tika mainīts nosaukums, Kristaps pabeidza Baltijas Starptautisko akadēmiju. Baušķenieks atzīst, ka nedrīkst apstāties, tāpēc viņš joprojām nemitīgi turpina mācīties.
«Doma par darbu ārzemēs sākās, kad studēju Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Sapratu, ka bez angļu valodas 21. gadsimtā nevar izprast kultūru un sekot aktualitātēm. Arī datorprogrammas ir angļu valodā. Tad nāca vienreizējs piedāvājums strādāt Īrijas frizētavā, nebija pat prasības pēc angļu valodas,» atceras K. Slakters. Toreiz puisis tikko bija iepazinies ar draudzeni Alisi, tāpēc viņš smej: ««Nolaupīju» sievu un aizvedu tālu prom uz Īriju.»
Starptautisks zīmols
Pirmā frizētava bija «Annas matu studija». Sadarbība bija ļoti veiksmīga, jo īpašnieki meklēja speciālistu, kas uzņemtos iniciatīvu viņu biznesā. «Tas bija labs starts. Tiklīdz apguvu angļu valodu un varēju izturēt darba interviju, devos tālāk,» atceras baušķenieks.
Nākamā darbavieta bija Limerikas vīriešu frizētava «Barber Shop», kur visi meistari bija arī bārddziņi. «Tajā laikā Latvijā bārdas reti kurš frizētavās skuva, tāpēc tur iegūtās zināšanas bija ļoti vērtīgas. Jo vairāk iemācījos, jo stiprāk jutos,» novērtē Kristaps.
Pēc gada piedāvāts darbs «Toni&Guy». «Tas ir viens no lielākajiem pasaules zīmoliem. Īrijas un Anglijas brendi ir ļoti saistīti. Viss ir ļoti līdzīgs, cilvēki lūkojas pēc Amerikas. No turienes darba organizāciju paņēmu savā salonā. Visu matu griezumu veidošana notiek pēc kataloga. Nav starpības, kurš strādā, jo šos griezumus prot meistari visur – Anglijā, Īrijā un Francijā,» stāsta frizieris.
Viņš atzīst, ka apguvis ļoti daudz, bet darba attiecības nav turpinājis. Slavenā zīmola īpašnieki cenšas piesaistīt jaunus frizierus, nodrošinot pieredzi, bet tajā pašā laikā maksājot šim tirgum neraksturīgi mazu atalgojumu. Pārņēmis spīts, un Kristaps tajā pašā ielā atvēris savu salonu «Hot Scissors», tulkojumā – «Karstās šķēres».
Biznesa modeļi
Bizness gājis no rokas. Vienu brīdi bijuši divu salonu īpašnieki, veidoja «Hot Scissors» franšīzi. Uzņēmums aktīvi iesaistījies arī sabiedriskajā dzīvē, rīkojot labdarības šovus.
«Tās bija īstas «karstās šķēres» popularitātes ziņā. Gan pēc uzņēmuma apgrozījuma, gan klientu skaita. Mūs bija iecienījuši gan tautieši, gan vietējie,» atceras K. Slakters.
Īrijā ir ļoti dažādi uzņēmējdarbības veidi. Ģimene savu darbošanos nolēma sākt kā mazie komersanti, kam pirmajos gados nav jāmaksā nodokļi. K. Slakters vērtē, ka ģimenes uzņēmumam tas ir izdevīgs modelis sākumam, bet ļoti liela atbildība jāuzņemas pašam firmas vadītājam.
«Īrijā sapņi piepildās,» teic meistars. Viņš gan atzīst, ka sociālās garantijas ir pārāk lielas. Ja nedēļā var dabūt 200 eiro pabalstu un valsts vēl apmaksā pusi rēķinu par māju, kāpēc strādāt? Pret nestrādājošajiem Īrijā ir citādāka valsts attieksme. Ja tur esi bezdarbnieks, vari iegūt stipendiju un mācīties augstskolā. «Latvijā pašam jāmaksā par augstskolu, taču tur maksā, lai mācītos. Zinu daudzus latviešus, kas sēž mājās un neko nedara, bet ir otra puse mūsējo, kas iet, mācās un sitas uz augšu. Iespēju tur ir daudz. Tur valsts iegulda cilvēku nākotnē. Pie mums arī ir ļaudis, kas varētu veidot attīstību un mācīties, bet daudziem nav iespēju,» abu valstu atbalsta modeļus salīdzina K. Slakters.
Māksla un nauda
Runā, ka aiz katra izcila vīrieša stāvot viņa sieva. Baušķenieks atzīst, ka tā tiešām esot: «Ja nebūtu sievas, nebūtu salona un konkursu. Arī toreiz, kad visa nauda bija vajadzīga rehabilitācijai, viņa teica: «Nē, Kristap, tu brauksi uz Parīzi!» Kopā devāmies uz Parīzi, mūs atbalstīja arī ģimene,» atceras baušķenieks.
«Hot Scissors» bija ģimenes uzņēmums: Alise bija menedžere, Kristaps – mākslinieciskās daļas vadītājs, kas izglīto savus darbiniekus. Ar Alises atbalstu Kristaps aizvien vairāk iesaistījies friziermākslas pasākumos. Starptautiskā konkursā 2011. gadā ar spārniem, kas darināti no matiem, izcīnīta otrā vieta. «Tiesneši nāca klāt un pētīja, kā tas izveidots. Tā parasti nenotiek – vērtē pa gabalu,» atceras baušķenieks.
Kristaps gan atzīst, ka dalība dažādos pasākumos prasa ne tikai laiku, bet arī naudu. «Darbā jāuztaisa desmit frizūras, lai varētu atļauties vienu kā mākslu,» smaidot atklāj K. Slakters.
Piedaloties starptautiskos konkursos, noderējusi neatlaidība. Divas reizes izdevies iekļūt Īrijas izlasē labāko vidū, kas brauc prezentēt valsti uz atvērto Eiropas konkursu, kur ierodas arī Āzijas un citu valstu frizieri. Ļoti spēcīgi mākslinieki ar labiem darbiem parasti ierodas no Dienvidkorejas. Pēdējais konkurss septembra beigās bijis Parīzē.
Bez vietas piesaistes
«Latvija pēc visa piedzīvotā ir liels piezemējums. Tur biju pazīstams, dzīves apgriezieni meta augstu vilni,» savas izjūtas raksturo baušķenieks. Tagad esot jādomā par darba stilu, jo, atšķirībā no Īrijas, Latvijā vai nu tu strādā bagātajiem, vai nestrādā nemaz.
Tagad Kristaps gan Bauskā, gan Rīgā lūko vietu, kur veidot biznesu, un atzīst, ka dzimtenē tomēr grūtāk. Īrijā daudzas durvis atver fakts, ka esi salona īpašnieks, ka esi startējis Parīzes konkursā, pārstāvot valsti. «Ja esi īru izlasē, tad nav vajadzīgas akadēmiskas zināšanas. Tur man neprasīja pat angļu valodas sertifikātu, un es mācīju īrus, poļus, latviešus. Nebija problēmu citus izglītot, vēl joprojām to daru. Šeit visam vajadzīgi dokumenti,» teic K. Slakters. Latvijā ir Amatniecības kamera, lai ņemtu mācekļus un citus izglītotu, vajag pabeigt kursus. Tagad puisis cītīgi mācās, lai Latvijā būtu meistara kategorija. Zināšanu gūšanā ļoti palīdzot Amatniecības kameras kursi.
Tirgū jāienāk ar kaut ko oriģinālu, tāpēc K. Slakters pašlaik cenšas atrast savu vietu. Rīgā esot liela konkurence. Pats atzīst, ka pievērš uzmanību arī tam, kas notiek Bauskā. «Skatos, ko dara kolēģi, lielākā daļa ceļo, nestrādā vienā vietā: Rīga–Ogre, Rīga–Bauska u. tml. Tas tagad ir populāri, ka neesi vienai vietai piesiets,» stāsta baušķenieks.
