Laikrādis atpakaļ pagriezts. Ātrāki vakari tumst, kas vecļaudīm drūmas izjūtas raisa.
Oktobris, novembris – veļu laiks, kad pieminam mirušos. Novembris arī varonības atceres laiks – Lāčplēša diena un Latvijas valsts tapšanas datums. Latvijai piederību jūtoši un tās valstiskuma neatkarībai uzticīgi varēs izpausties patriotismā dažādu svētku sarīkojumos. Pie tērpa lentīte Latvijas karogkrāsās, svecītes aizdegtas pie Bauskas brīvības cīnītāju pieminekļa, atceroties arī tos, kuri pretojās un cieta no okupācijas varas vai aizstāvēja savu pilsētu pret iebrukumu Otrā pasaules kara frontē trejupju krastos.
Svētku nedēļā noteikti gaidāmas mūsu jaunatnes izpausmes nacionālā pašapziņā, patriotismā. Īpaši to gaidām no Renāra Manuilova aktivitātēm Bauskas bērnu un jauniešu centrā un biedrībā «Jaunatne smaidam». Un kur vēl Rundāles jaunieši ar ambiciozu nosaukumu «Mums pieder pasaule». Pietiktu gan ar mūsu mazo Latviju, aizsargātu, noturētu. Lai izdodas!
Paies 18. novembris, izdzisīs svecītes, karogkrāsas lentītes tiks noliktas plauktā līdz nākamā gada 4. maijam – Neatkarības atjaunošanas dienai. Satumsīs. Līdz Ziemassvētkiem, kad atspīdēs kāds gaišums un bērnu actiņas mirdzēs jo spoži, pat nemanot vecāku iepirkšanās, dāvanu saiņošanas drudzi.
Bet hibrīdkarš turpinās. Nevajag būt naiviem, ka ar karadarbības pierimšanu Ukrainā pie mums, Baltijā, it sevišķi Latvijā, tas arī būtu tā kā pagaisis. Tā nebūt nav. Hibrīdkaram ir dažādas izpausmes pret Latvijas demokrātijas, dzīvesveida, kultūras vērtībām, piemēram, nepamatota ažiotāža ap bēgļiem. Izdodas. Tautu tur sasprindzinājumā. Neviens tos vēl nav redzējis un varbūt neredzēs. Septiņsimt bēgļu atlasē nevarēs rakņāties kā «humpalu» kastē. Kādus Brisele iedos, tādus atvedīs. Kā nabadzīgākai valstij arī tos sociāli atbilstošākos, analfabētus ieskaitot.
Hibrīdkara apstākļos tapis likums par tikumības mācīšanu skolās. Kā tas notika? «Atskaņu» partija pasvieda, nacionāļi paķēra, pārējie piebalsoja. Skolotājiem sajauca galvu, it kā līdz šim skolās būtu netikumiska audzināšana. Šis likums ir sitiens pa latviešu valodu un literatūras skolotājiem.
Kāda skolotāja kādā skolā pēc pašierosmes, varbūt provokatoriski, literatūras stundā analizēja mazpazīstamas jaunkundzes dzejoli, kura tekstā atkārtojas kāds nepiedienīgs vārds. Vai dzejolis iekļauts literatūras programmā? Drīzāk pašdarbība. Tādi vārdi, un ne tikai, īpaši «mātes vārdu» pārbagātība, ir leksikā iesējusies un neaiznīcināma nezāle kā okupācijas sekas. Melnbrūno bantīšu svētkos lamas atkal uzplauks kā pavasarī vizbulītes.
Kas notiek ar Okupācijas muzeju jeb Nākotnes namu? Pamazām cenšas tā pārbūvi bremzēt, un ne bez latviešu palīdzības, līdz galīgai norakšanai. Ar vadošo arhitektu pretakciju no valsts pamatiem tiek izsists tās stūrakmens – vēsture. Okupācijas garajos gados tas tikpat kā izdevās, sagraujot pieminekļus un izveidojot varai izdevīgu vēsturi. Izskatās, ka uz to pašu pusi velk arī pašlaik. Pie Latvijas lepnuma, Brīvības pieminekļa, jaunieši vizinās ar skrituļdēļiem, rīko ielu basketbola spēles ar fanu auriem, šad tad vēl nepiedienīga, antisanitāra kārtošanās pieminekļa aizsegā.
Runājot par hibrīdkara izpausmēm, nevar nepieminēt izstādi «Maidana cilvēki» pretī valdības ēkai Rīgā. «Krievu pasaules» slavinātāji izstādes atklāšanas dienā ar nažiem sagrieza eksponātus. «Tikumības» paraugdemonstrējums. Policija? Kas to lai zina, kurā frontes pusē tās vairāk.
Tāds ir tas aptumsums, ar ko iesāku. Ne tikai dabā, kad meži tumši pelēki stāv, rudens vētras un balto ziemas tērpu gaidot, bet arī mūsu prātos un demokrātijas izpausmēs.
