Sviteniece Helēna Jaunzema «Zemītēs» dzīvo jau 45 gadus. Pirms noskatītajā vietā celta māja, tur bijis ūdeņains un purvains zemes pleķītis.
Strādnieki slīkuši dubļos
Helēna dzimusi un augusi Latgalē, bet uz Rundāles novada Svitenes pagastu pārcēlusies pēc tam, kad iepazinusies ar savu vīru Albertu, kas jau devies viņsaulē.
Saimniece stāsta: «Zilo ezeru zemes mājoklī deviņu bērnu ģimenei kļuva par šauru, un tikko iepazītais Alberts nāca kā saukts.» Vietā, kur tagad ir «Zemītes», pirms tam bijusi ļoti mitra un purvaina zeme. Toreiz strādnieki slīkuši līdz ceļiem dubļos. Mājai nosaukumu izdomājis Alberts. «Kad atradām šo vietu, te nekā nebija, vien plika zeme. Brienot pa purvaino zemesgabalu, Alberts kaut ko pie sevis murmināja un pēkšņi iesaucās: «Es kā vecais Zemītis nelabo meklēju!» Tā viņš pārfrāzējis Rūdolfa Blaumaņa noveli «Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis». Pēc šiem vārdiem Alberts nospriedis, ka gana daudz bradāts pa šo zemes pleķīti, tāpēc mājas jāsauc mīļvārdā – «Zemītes»,» par nosaukuma izcelsmi stāsta Helēna.
Rozes pagalmā
Svitenē Helēna 35 gadus strādāja ēdnīcā. Viņa atceras, ka tolaik brīvdienas neesot bijušas. «Mēs piecos gājām uz darbu un 11 vakarā pārnācām mājās. Nekam nebija laika. Kad iemācījāmies dzīvot, pamazām iekopām dārziņu, sastādījām kokus un puķes,» noteic saimniece. Viņai patīk ziedi, īpaši rozes. Aptuveni 20 rozes rotā Helēnas pagalmu. Mājas teritorijā slienas arī milzīga egle, kura stādīta tai dienā, kad pabeigti pēdējie nama būvniecības darbi.
Visu šo gadu laikā «Zemītes» piedzīvo pārmaiņas. Te kāds remonts tiek veikts, te zāle jāpļauj vai krūmi jāapcērt. «Pašu skaistumam kādu dienu pagalmā ceru izbūvēt bruģētu gājēju taciņu, varbūt vēl kādas rozes sastādīšu,» ar nākotnes plāniem «Zemītēs» dalās sviteniece.
Helēna Svitenē esot laimīga. Te ir klusi un mierīgi. Kaimiņi arī ir labi cilvēki.
Saimniecei ļoti patīk lasīt. Tagad, kad visi darbi apdarīti, «Zemītes» pārtop par bibliotēku. Viņa pasūtījusi vairākus žurnālus un laikrakstus, bet brīvākos brīžos netiek aizmirstas grāmatas.
Jāsaglabā ticība sev un dzimtenei
Helēnas namā bieži viesi ir bērni ar mazbērniem. «Mani radiņi bieži mani apciemo. Vasarā mazbērni pa pagalmu iet kā traki. Te vietas viņiem gana, tāpēc izskrieties var ne pa jokam,» laimīgi noteic saimniece.
Helēnai 11. un 18. novembris ir īpašas svētku dienas. Viņas vīrs daudzus gadus dienējis armijā, tāpēc svētkos viņa dodas uz kapiem, kur vīra atdusas vietā šajās dienās iededz svecītes un noliek sarkanbaltsarkano karodziņu. «Zinu, cik daudz viņam šie svētki nozīmē, tāpēc dodos pie viņa ciemos, aprunājos, pastāstu, kas jauns Latvijā noticis,» atklāj Helēna. Viņa šajās dienās līdz ar saules stariem izkar karogu. «Svētkos mūsos parādās lielāka mīlestība pret Latviju, savu zemi. Jācer, ka arī ikdienā mēs savās sirdīs spēsim saglabāt ticību sev, savai dzimtenei,» noteic Helēna.
