Gudra, ļoti inteliģenta, aizrautīga, Rundāles pils muzeja visos darbos vienmēr iesaistījusies – daudziem, arī man, tāda šķiet Lauma Lancmane, pils ansambļa nodaļas vadītāja.
Personības šarms
Laumas personības pievilcību paspilgtina viņas īpašā spēja sarunās nekad neuzsvērt savu kompetenci un apbrīnojami plašās zināšanas.
Man ir laimējies «Bauskas Dzīves» uzdevumā par pils atdzimšanu rakstīt kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām. Ne reizi neesmu saskārusies ar noraidošu, neiejūtīgu attieksmi. Pat situācijās, kad publikācijās šad tad pieļāvu nejaukas, nepiedodamas kļūdas.
Un vēl – nu jau diezgan senā pagātnē reizumis pie Laumas vērsos, lai norunātu interviju ar Rundāles pils muzeja direktoru Imantu Lancmani. Viņš ir Laumas brālis. Man bija neērti direktoru traucēt, meklēju kompromisu. Kādā atklātības brīdī neformālā kompānijā čehu restauratora Miloša Gavendas Bauskas mājā Laumai atzinos savā grēkā. Kā viņa reaģēja? Smējās tik aizrautīgi un patiesi, ka man bija jāpievienojas. Laumas reakcija pret manis pašas prātā radīto šķērsli bija tik jauka, veselīga un iedrošinoša, ka turpmāk atteicos no vidutāju meklēšanas ne tikai Rundāles pils muzejā, bet arī citās iestādēs. Vienkārši jutos par sevi vairāk pārliecināta.
Izcelt nezināmos patriotus
Ar Laumu Lancmani pirms dažām dienām tikāmies Rundāles pilī. Mūsu saruna notika muzeja apspriežu zāles jaunajā telpā. Tā ir askētiska, bet vienlaikus arī burvīga, jo nekas nenovirza uzmanību. Iepriekš bijām vienojušās, ka vairāk runāsim par dzīvi, nevis darbu.
Lauma atklāj: «Triju Zvaigžņu ordeņa 4. šķiras virsnieka gods mani samulsināja. Vienmēr esmu uztvērusi sevi kā Rundāles pils muzeja sastāvdaļu, nekad neesmu pat pieļāvusi, ka varētu sevi izcelt ārpus konteksta ar pārējo kolēģu veikumu. Ordenis man lika padomāt – neredzu veidu, kā visā Latvijā apzināt cilvēkus, kuri ir neizsakāmi daudz darījuši savas valsts labā. Kā varētu izcelt tos nevienam nezināmos, kuru viss mūžs ir apliecinājums Latvijas valsts pastāvēšanai, kuru dzīve pati par sevi ir nācijas eliksīrs? Tie nebūt nav sabiedrībā populāri Rīgas ļaudis, bet gan cilvēki , ko pieņemts uzskatīt par dzīvojošiem provincē. Šovasar mēs ar brāli braucām pētniecības ekspedīcijā uz Vidzemi. Sastapām cilvēkus, īstenus nācijas patriotus, kuriem valsts augstāko apbalvojumu vajadzētu piešķirt par to vien, cik sīksti viņi turas savā vietā, cik pašaizliedzīgi aizstāv vērtības. Viņi dzīvo lokālajā, pasīvajā vidē, bet nezaudē cerību.»
Ordeņu kapituls tikai pieņem un izskata ierosinājumus, ko pārsvarā saņem no ļoti aktīvām kopienām. «Bet kas parādīs Latvijas cilvēkus, kuri apbalvojumu ir pelnījuši, bet dzīvo vietās, kurās sabiedrības aktivitātes vispār nenotiek?» jautā L. Lancmane.
Norīkojums uz Bausku
Lauma uzsver, ka nepieder cilvēkiem, kuriem patīk kavēties pagātnē. Tālab savas jaunības atmiņas viņa nav sistematizējusi, toties piebilst: «Kad piezvanījāt, sāku domāt, un, lūk, izrādās, atmiņu un dažu spilgtu epizožu ir gana. Bet galvenais, ka visur veicies sastapt labus cilvēkus.»
Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas saņēmusi darba norīkojumu uz Bausku. Viņas kursabiedri bijuši neizpratnē, jo piekritusi. Tolaik brālis Imants Lancmanis un viņa domubiedri jau darbojās Rundāles pilī, kas bija Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle.
«Mans oficiālais darba norīkojuma mērķis bija Bauskas kultūras nams. Bija labi, iepazinos ar daudziem jaukiem cilvēkiem. Dekoratora darbs bija aizraujošs, bet nomācoša bija padomju laika neskaitāmo svētku noformēšana, komunistiskās partijas vadoņu simbolikas un saukļu vizualizēšana. Studiju laikā kopā ar draugiem to darījām jokodami, jo vajadzēja nopelnīt. Bauskā tas pārvērtās par neinteresantu ikdienu. Sapratu, ka tāda darba dzīve mani neapmierina, tālab kā atpestīšanu uztvēru Rundāles pils muzeja direktora Laimoņa Liepas piedāvājumu kļūt par 1972. gadā nodibinātā muzeja speciālisti. Tolaik bijām tikai daži ideju spārnoti entuziasti, bet tagad jūtos neizsakāmi laimīga, jo mūsu kopīgās idejas un mērķus beidzot esam piepildījuši,» atklāj Lauma Lancmane.
Ar prieku un pateicību
Ikvienu savas dzīves pieredzi Lauma atceras ar prieku un pateicību. Bauskas kultūras namā viņai šķita pievilcīga koleģiālā gaisotne. Šajā periodā Lauma iepazinās ar daudziem savā dzīvē svarīgiem cilvēkiem – Bauskas lietišķās mākslas studijas vadītāju Mildu Skani, Bauskas piena kombināta grāmatvedi Vilmu Grīnbergu un daudziem citiem radošiem baušķeniekiem, kas padarīja ienākšanu svešā vidē patīkamu un rosinošu. Bauskā tikai Mārīte Siliņa un Lauma Lancmane bija akadēmisku izglītību ieguvušas mākslinieces. Viņām solīja, ka pilsētā, līdzīgi kā toreiz Jelgavā, uzbūvēs mākslinieku darbnīcas. Iecere netika īstenota, tāpēc Bauskā neizveidojās mākslinieku kopas kodols.
Sarunā Lauma vairākkārt min Laimoni Liepu – Rundāles pils muzeja dibināšanas iniciatoru un pirmo direktoru. Viņa stāsta: «Liepa uzbūvēja visu shēmu un struktūru, vēl pirms muzejs tika oficiāli nodibināts. Viss jau bija zināms, kā rīkoties, ko darīt, bija jau sarunāta Ļeņingradas restauratoru brigāde. Lielā mērā Laimoņa Liepas iedibinātā kārtība darbojās, viešot cerību, ka visu iespējams sasniegt. Tas nekas, ka bija sarežģītie padomju laiki, tomēr varēja atrast un izmantot priekšrocības mērķa sasniegšanai. Laimonis Liepa bija izcils stratēģis.»
Skolā gūst rūdījumu
Lauma Lancmane atceras Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas skarbo un askētisko periodu keramikas nodaļā: «Pedagogi mūs uzskatīja par pieaugušiem cilvēkiem, nevis mazām meitenēm, ar visu bija jātiek galā pašiem. Tā bija malkas cepļa kurināšana, mālu mīcīšana, trauku virpošana. Skolas pieredze man ļoti palīdzējusi, jo apguvu praktiskas iemaņas, ko citur nevarēja iemācīties, norūdījos, kļuvu izturīga. Man šķiet dīvaini, ka mūsdienu bērni, izņemot lauciniekus, netiek nodarbināti. Kur lai viņi gūst rūdījumu, pieredzi un atbildību par darāmo? Lietišķās mākslas vidusskolā un Mākslas akadēmijā trenētā izturība, zinātkāre un mērķtiecība ir manas dzīvesziņas pamats.»
Bauskas periodā Lauma, paziņu aizrauta, sāka nodarboties ar kalnu tūrismu. Viņa ir piedalījusies pārgājienos Kaukāzā, Tjanšanā un Altajā. Lauma precizē, ka alpīnisms nav kalnu tūrisms, jo gājēji nekāpj virsotnēs, bet pārvietojas pa gana sarežģītām kalnu pārejām. Dažkārt ir svarīgi sevi pārbaudīt: vai spēšu izturēt slodzi? Daudzreiz dzīvē dažādos kontekstos Lauma sev uzdod šo jautājumu.
Darbs kā dzīvesveids
Mēs tomēr nevaram nerunāt par darbu, jo četrdesmit gadu periods Rundāles pilī ir pilnībā veltīts tikai darbam, pat izklaides – muzeja dzimšanas dienas svinības – sākumā bija organizētas kā tematiskas balles ar vēsturisku materiālu pētīšanu. Muzeja studiju braucieni uz ārzemēm arī bieži ir izvērtušies par ekspedīcijām vai vismaz par īstu pieredzes uzkrāšanu Eiropas pilīs un dārzos.
Lauma atzīst: «Būtībā ideāla situācija, ja darbs ir kļuvis par dzīvesveidu. Tā ir aktīva dzīve skaistos, kaut ilgstošā periodā ārkārtēji grūtos apstākļos. Tas prasa mūsdienu situācijā lielu izdomu vai, kā tagad mēdz teikt, radošumu, lai realizētu savas ieceres daudzos birokrātiskajos šķēršļos. Tomēr darbs pilī var tagad vai ikvienam muzeja darbiniekam sniegt gandarījumu, redzot panāktos rezultātus, savu ideju realizāciju. Tikai jānožēlo, ka ne visiem ir izdevies piedzīvot šo sapņu un vīziju piepildījumu.»
LAUMA LANCMANE
Mācījusies Rīgas 6. vidusskolā.
Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu.
Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) interjera nodaļu.
Pēc LMA beigšanas vairākus gadus strādājusi Bauskas kultūras namā par dekoratori-noformētāju.
Kopš 1975. gada – Rundāles pils muzeja līdzstrādniece, no 1982. gada – pils ansambļa nodaļas vadītāja.
Rundāles pils rožu dārza projekta autore.
2015. gada novembrī ar Ordeņu kapitula lēmumu Laumai Lancmanei piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Apbalvojumu viņa saņems 18. novembrī Melngalvju namā Rīgā.
