Piedalījos labā un gaumīgā sarīkojumā. Viss bija rāmi līdz brīdim, kad ļoti aizrautīga jauna sieviete un vēl desmitiem līdzīgi domājošo ģitāras pavadījumā sāka dziedāt Imanta Kalniņa 70. gadu brīvdomātāju himnu «Vienprātība» ar Vika vārdiem. Tās nebija tikai manas jaunības gadu emocijas, bet kaut kas nesalīdzināmi pārāks, ko izjutu. Ārpus mūsu lineārā laika esošs.
Tas bija mirkļa iemūžinājums, līdzīgi kā tā paša Kalniņa un Ainara Mielava dziesmā «Tā: «Esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag tev…». Nezinu, kas mūs tik ļoti saviļņoja šovasar Vitrupes krastā, kad pilnmēness naktī stāvējām un dziedājām. Bijām galvenokārt sveši cilvēki, kuri satikušies kopīgā sarīkojumā. Neesmu pārāk jūtīga, bet apraudājos. Toreiz, atbraukusi mājās, palūkojos, vai mūsu laika virtuālās vietnes ir saglabājušas Imanta un Viktora Kalniņu neordināro mantojumu. Gandrīz neko, izņemot 4. simfoniju un dažas dziesmas, neatradu… Arī tagad – pēc pusgada – neko citu neatradu.
Jā, mazliet vēlāk ieraudzīju 86 gadus vecās leģendārās liepājnieces Austras Pumpures jaunākos ieskaņojumus, bet viņas 80. gadu zelta fonda ierakstus gan ne. Žēl. Vēl vairāk žēl ir to ļaužu, kuri spītīgi apgalvo: «Imantu Kalniņu neklausīsimies, jo viņš runā par labu
Krievijai!»
Manis pēc viņš varētu atbalstīt kaut vai afrikāņu zulu cilts virsaišus, ja vien Imkas mūzika vismaz trijās latviešu paaudzēs nebūtu vienkāršās, dziļās, patiesi neviltotās dzīves izjūtas pamatā. Tās, kuru nes, piemēram, dziesma «Es redzēju sapnī, kā Zālamans…». Ja vien tā nebūtu mūzika, ko ik gadu visvairāk ilgojamies dzirdēt Ziemassvētku gaidīšanas laikā…
