Ar bijušo baušķenieku Ikaru Kubliņu tikāmies kādā Vecrīgas kafejnīcā. Decembra pēcpusdienā agri iestājās krēsla. Sēžot pie loga un vērojot garām ejošos cilvēkus, vienu brīdi radās viņa daiļdarbam līdzīga noskaņa, par kuru bijām iecerējuši runāties. Šķita, ka garām varētu paskriet kāda ar šaujamo bruņojusies sieviete, varbūt pat iebrukt kafejnīcā. Un tālākais tad vairs nav prognozējams.
Melānija Piebalga
Jāatklāj gan, ka grāmatu tirgotavās šādu autora uzvārdu neatrast. Politisko trilleri «Melu sindikāts» sarakstījis Ikars Piebalgs. Kad autors ieradās kafejnīcā, tas ir pirmais, ko viņam vaicāju, kamdēļ šāda maskēšanās. «Tas man tāds pa pusei pseidonīms, jo vārdu esmu saglabājis savu, bet Piebalgs ir manas dzimtas uzvārds. To izvēlējos par godu manai vecmāmiņai. Brunavas pusē daudzi noteikti atceras tādu skolotāju Melāniju Piebalgu. Romāns ir arī kā veltījums viņai. Izvēloties šādu pseidonīmu, gribēju distancēt žurnālistu Ikaru Kubliņu no fantastikas trillera autora Ikara Piebalga,» atklāj jaunietis.
Savu pagaidām pirmo romānu viņš sāka rakstīt 2012. gada sākumā. Bija tapušas pirmās simt lappuses, jau bija izspriests, kā viss varētu notikt, kā sižets beigsies. Tad uz vienu brīdi noplaka iedvesma, un darbs apstājās. «Kādā grāmatā izlasīju atziņu, ka iedvesma ir tāda mūza, kas pie slinkiem cilvēkiem nenāk. Tev ir jāsāk strādāt, tad arī darbs ritēs uz priekšu. Kad romāns bija gatavs, šī gada pašā sākumā nosūtīju to izdevniecībai «Atēna». No redaktora Pētera Jankava saņēmu pozitīvu atbildi, ka romānu viņi varētu drukāt.»
Kā funkcionē pasaule
Jaunais autors atzīst, ka «krimiķu» lasīšana nav bijusi viņa līdzšinējā mūža galvenā nodarbošanās. Ikars cītīgi «izcilājis» grāmatu plauktus bērnu bibliotēkā, tad pusaudža gados lasīšanas kāre pieplakusi. Tagad atkal grāmata regulāri ir viņam līdzās. Ikars atzīstas: «Viena no manām mīļākajām fantastikas grāmatām ir Staņislava Lema «Solaris». Neesmu izteikts detektīvžanra literatūras cienītājs. Mani vairāk interesē darbi, kuros var izzināt, kā procesi noritējuši, kā funkcionē kādas sistēmas – pasaule, sabiedrība.»
Rīga, 2034. gads
Savu darbu veidot politiskā trillera žanrā viņš izvēlējās tādēļ, ka tajā var ievīt dažādus pavedienus. Romānā ir fantastikas elementi, jo tā darbība norit 2034. gadā Rīgā. Autora iztēlē radīta tehnoloģiskā vide, kāda varētu būt ap mums pēc divdesmit gadiem, kāda varētu būt politiskās dzīves virtuve. Romāna sižeta pamatā ir fakts, ka Baltijas jūras Latvijas teritoriālajos ūdeņos atklātas naftas atradnes. To apjoms ir milzīgs, tādēļ interesi izrāda amerikāņu megakorporācijas, vēlmi pasmelt no šī naftas «kubuliņa» neslēpj arī Krievija.
Taču valstī tajā laikā pie varas ir patriotiski noskaņoti politiķi, kuri vēlas jūras dzīlēs slēptās bagātības izmantot tikai Latvijas sabiedrībai – uzņēmumu, iedzīvotāju, valsts labklājības celšanai. Pasaules varenajiem šādas «sīkas tautiņas, mazītiņas valstiņas» ambīcijas nav pieņemamas. Ārpolitiskais saspringums sasniedz tādu līmeni, ka pietrūkst vēl tikai viena – ASV prezidenta telefona zvana, lai Latvijai uzlidojumā dotos amerikāņu bumbvedēji.
Egocentriska alkatība
«Sekojot līdzi visam, kas notiek pasaulē, sākot jau ar 2011. gadu, ar notikumiem Lībijā, Sīrijā, manī radās pārliecība, ka ne viss ir tā, kā mums stāsta. Pasaules lielo mediju ziņotais šķita pārāk vienpusējs, dažbrīd tik tālu no reālā, ka manī radās sava veida protests, vēlme rosināt cilvēkus aizdomāties, analizēt, vai viss patiešām notiek tā, kā mums stāsta viena, divas lielākās ziņu aģentūras,» autors atklāj vienu no motīviem šī romāna sacerēšanā.
Pašlaik pasaulē notiekošo Ikars Kubliņš dēvē par cilvēka nespēju pārvarēt savu egocentrisko alkatību. Tā saskatāma gan pavisam mazos vietējos procesos, gan globālajās norisēs. Tie ir sava veida dēmoni, kas neļauj lielai daļai cilvēces apstāties, mierīgi palūkoties apkārt, nepaņemt neko, netiekties ne pēc kā. Ir nemitīga vēlme iesaistīties, darīt, dalīt, ņemt un pārdalīt teju ar vienu vienīgo domu – nopelnīt. Protams, ir arī cilvēki, kas visu vērtē un domā citādāk, viņu acīs nespīd dolāri vai eiro. Šī mūžīgā pretmetu cīņa – tā ir vēl viena no romāna «Melu sindikāts» sižeta atslēgām.
Ideālā valsts
Līdztekus tam romānā ir vēl kāda īpatnība – tā darbība noris Latvijā. Politiskā trillera žanrā šis romāns ir viena no pirmajām bezdelīgām. Ikars neslēpj: «Es vēlējos rosināt cilvēkus padomāt, ka tas, kas notiek kaut kur tālu, piemēram, tagad Sīrijā, nav nebūt tik neiespējami arī pie mums. Varbūt tas ir risks – tēlot vietas, kuras tagad daudziem ir tik pazīstamas: viesnīca «Latvija», valdības māja, tuvējais parks, Brīvības, Stabu iela. Neslēpšu, romāna darbības vietas esmu cītīgi iepazinis. Vienlaikus man ir arī tāds kā neliels attaisnojums, darbība notiek pēc divdesmit gadiem. Kurš apņemas tagad noliegt, ka tad nebūs tā, kā es pašlaik esmu iztēlojies un uzrakstījis?!»
Aicināts novērtēt 2034. gada Latviju, kādu viņš to tēlo savā romānā, autors neslēpj, ka tā ir viņa apcere par gandrīz ideālo Latviju. Protams, visiem zināms, ka perfektas iekārtas, tāpat kā ideāli cilvēki, nepastāv, bet romānā tēlotais varētu būt viens no mērķiem, kura virzienā autors vēlas redzēt dodamies Latvijas sabiedrību un tās politiķus. «Tādā Latvijā es gribētu dzīvot, protams, ar nelielām atkāpēm. Taču ir risks, ka tādai Latvijai – suverēnai, pilnībā neatkarīgai, turklāt ar milzu naftas rezervēm tās teritoriālajos ūdeņos, – neviens neatļautu pastāvēt. Tas, visticamāk, būtu tāds kā joks. Ja mēs tomēr tā gribētu dzīvot, mums diezin vai to ļautu. Grāmatā esmu izmantojis tādu ekstrēmāku scenāriju,» atklāj Ikars Kubliņš.
«Pirmdzimtais»
Jaunietis atzīst, ka pašreizējā politiskā realitāte Latvijā viņa romāna varoņus rosinājusi domāt un rīkoties tieši tā un ne citādi: «Galvenajās līnijās romāna ietvaru es biju izdomājis jau agrāk. Kā viss sāksies, kā beigsies, man bija skaidrs. Taču ikdienas situācijās, dažos tēlojumos varoņi sākuši dzīvot paši savu dzīvi un, ja tā var to teikt, likuši man rakstīt to, ko viņi grib, kā viņi domā, kā rīkotos.»
Romānu drukātajā versijā Ikars pirmo reizi rokās paņēma 6. novembrī. Tipogrāfijas pārstāvis viņam to atveda uz mājām. «Tanī brīdī, kad es paņēmu grāmatu rokā, bija tāda laba gandarījuma izjūta. Iepriekšējā naktī, godīgi atzīšos, es murgoju. Sapņos redzēju, ka grāmatai vāks, kur ir mani foto un esmu to dizainējis, ir nodrukāts pavisam citādāks. Tas atgādina kādu ģeometrijas uzdevumu krājumu, kuram piedevām ir noplēsta muguriņa. Tas laikam tomēr ir rādītājs, cik ļoti biju satraucies, cik man šī grāmata ir svarīga. Morālais gandarījums ir par to, ka darbs ir nodrukāts. Tālāk – to jau vērtēs lasītājs.»
Ikars ir precējies, pašlaik ģimenē bērnu nav. Taču smejoties viņš atzīst, ka viens bērns tomēr esot – tas viņa «pirmdzimtais» papīra formātā.
IKARS KUBLIŅŠ
Dzimis Bauskā, mācījies Bauskas 1. vidusskolā.
Vecmāmiņa Melānija Piebalga bija skolotāja Brunavas pagastā, mamma Iveta Kubliņa ir bibliotekāre Bauskas Centrālajā bibliotēkā.
Pēc vidusskolas beigšanas studēja žurnālistiku, bija vēlme vairāk veidot publikācijas par populāro mūziku. Pirmā publikācija bija laikrakstā «Bauskas Dzīve» 2003. gada pavasarī.
Tagad žurnālistikā pievērsies ekonomikas, finanšu jautājumiem.
Brīvajā laikā labprāt fotografē, viņa iemūžinātas Rīgas, kā arī Latvijas ainavas un cilvēki skatāmi interneta vietnē photoriga.com.
Sevi viņš daļēji salīdzina ar romāna «Melu sindikāts» galveno varoni Trevoru, kurš ir zinātkārs, neatkarīgs, patiesību meklējošs brīvdomātājs ar spēcīgu taisnīguma izjūtu.
