Jaunas ģimenes neaizmirstamāko brīdi – laulības noslēgšanu Dieva priekšā – var nofotografēt, nofilmēt un, kā rāda Lāsmas un Jāņa Meļņiku pārsteidzošā pieredze, – pat uzgleznot.
Ideja izlolota un piepildīta dāmu pulciņā. Lāsma «Bauskas Dzīvei» atklāj, ka pirms kāzām ļoti ilgi domājusi, ko Jānim uzdāvināt īpašu, ilgstoši vērtīgu ne naudā, bet pašiem. «Nonācu pie idejas, ka kāds mūs varētu uzgleznot pie altāra. Rotu meistare iecavniece Ginta Zaumane atbalstīja manu ideju. Es gribēju ko abstraktu – sajūtu gleznu, nevis fotogrāfiju.»
Process video
Ginta secina – veiksmīgi sakrituši vairāki apstākļi: «Laika nebija, līdz kāzām atlikusi nepilna nedēļa. Tikko bija beidzies biedrības «RaDam» pirmais vasaras plenērs, uzrunāju vienu Bauskas mākslinieci, bet viņa bija aizņemta. Izstāstīju ideju gleznotājai Elgai Grīnvaldei, kura aizrāvās ar to, turklāt viņai abstraktais stils ir tuvs. Īstajā dienā izrāvu Elgu no plenēra Bauskā un aizvedu citiem nezināmā virzienā. Nevarējām nevienam neko stāstīt, lai paturētu noslēpumā.»
Lāsma atzīstas, ka nepazina ne Elgu, ne Gintu, vien pēdējā kāzām darinājusi matu rotu. «Es uzticējos Elgai, un viņa trāpīja mūsu sajūtās,» saka jaunā sieva, un Jānis piekrītoši māj ar galvu. «Līdz galam visu sajutu, kad noskatījos gleznošanas procesa video,» piebilst vīrs. To uzņēma Ginta, youtube.com ievietojot kopsavilkumu – piecu minūšu filmiņu. «Process Skaistkalnes baznīcā bija aizraujošs, izdevās nofilmēt, kā gleznošana saslēdzas ar vidi un notiekošo,» skaidro Ginta, «nofilmēju no ērģeļu luktas arī svinīgo solījumu. Filmiņā redzams, ka vienu brīdi gleznā ir arī sejas, tad tās pārklāj abstraktie toņi, taču tās tur ir iekodētas.»
Dāvanas pasniegšana izdevusies patiesi pārsteidzoša – Jānim bildēs ir ļoti izteiksmīga seja, Lāsma izskatās gandarīta un laimīga. Nedēļu pēc kāzām tuvākie draugi un radi pulcējušies, lai apskatītos fotogrāfijas un filmiņu, pēc tam vairāki atzinuši – sākotnējais iespaids par «plikiem krāsu klekšiem» mainījies, var uztvert gleznā iemūžinātās mirkļa emocijas, gaišumu, vienreizīgumu.
Sinhronā gleznošana
Bildes tapšanas process aizņēmis pusotru stundu. Ceremonija ilga stundu, pirms tam māksliniece apskatīja telpas, atrada īsto pozīciju un uzlika gleznas pamatu. «Elga visu klāja uz audekla sinhroni – sievieti zilā tērpā, mācītāja zeltu, jaunlaulāto mutes solījuma brīdī,» stāsta Ginta. Lāsma secina – tā gleznā iemūžinātas mirkļa sajūtas, saviļņojošais pārdzīvojums. Ginta piebilst – ne katrs būs gatavs ko līdzīgu piedzīvot, jo jāuzticas nezināmam māksliniekam, bet gleznošana ir intīms process.
Gleznas autore Elga Grīnvalde «Bauskas Dzīvei» teic: «Tas bija labs eksperiments ar pozitīvu iznākumu. Man jau ir līdzīga gleznošanas pieredze koncertā, kur iemūžināju jaunās komponistes Agneses Veismanes pēc Knuta Skujenieka dzejoļa radīto vijoles skaņdarbu. Esam līdzīgi gleznojuši arī Baltajā naktī. Te jāprot darbu pabeigt uz vietas notikuma gaitā, atslēdzot loģisko domāšanu, darbojas personiski emocionālā uztvere un profesionālā intuīcija.»
Elga atzīst, ka šādā procesā notiek ļoti strauja enerģijas apmaiņa, liela fiziskā un emocionāli garīgā piepūle: «Pasaulē ir glezniecības šovi, kuros minūšu laikā rada portretu vai uzzīmē notikumu. Latvijā mākslas dzīve ir maziņa, tāpēc te tas vēl nav populāri, taču gleznot var arī savienojumā ar dziedāšanu un dejošanu.»
Katru rītu citāda
Skaistkalnes dievnama mācītājam tēvam Jānim ideja bija pārsteigums, taču viņš to uztvēris ar atzinību. Lai saskaņotu māk-
slinieces nepamanītu nokļūšanu baznīcā, Lāsma grēksūdzes dienā pat piemānījusi līgavaini. «Kad jau gājām uz mašīnu, pateicu, ka kaut ko atcerējos un devos atpakaļ pie mācītāja. Jānis pēc tam tik pajautāja – tiešām atcerējies neizsūdzētu grēku?» smejas jaunā sieva.
Lāsma studē jurisprudenci, Jānis ir kokamatnieks un būvnieks. Vasarā abi zemnieko sadarbībā ar Lāsmas vecākiem. Kad pēc kāzām sazinājušies ar Elgu, viņa ieteikusi rāmja krāsu un veidu, bet Jānis ir drošs – pats to izgatavos vislabāk. Vīrs skolā šo to gleznojis, lai gan dēvē to par «krāsošanu», bet Lāsma nezina, vai pati mēģinās roku. Toties viņai ir ideja oriģināli iemūžināt vēl kādu ģimenes notikumu.
Augusta kāzās piedzīvotās emocijas silda Lāsmu un Jāni joprojām. Ik dienu mājās Iecavas novada Zālītes pusē pāra acīm gleznā iemūžinātais laulību mirklis paveras ar citādu sajūtu gammu. «Mums tā ir vesela «atmiņu klade», kurā katru rītu redzam ko citu,» teic Lāsma, «dažreiz tur esmu es, citkārt – Jānis, viesi vai mežģīnes. Reizēm jūtu kāzu pušķa peoniju smaržu. Sajūtas vienmēr ir siltas un saviļņojošas – neizsīkstošs emociju krājums.»
