Vecumniekos pulcējas ar Latvijas karogiem
Vecumnieku tautas nama pagalmā 20. janvārī 1991. gada barikāžu dalībnieki, iedzīvotāji un skolu jaunieši pulcējās pie ugunskura, pieminot pirms ceturtdaļgadsimta piedzīvoto. Skanēja atmiņu stāsti, vēlāk tautas namā varēja skatīt Jura Podnieka studijas filmu «Mūsu barikāžu laiks».
Sarīkojumā Vecumniekos sarkanbaltsarkanajiem karogiem bija goda vieta – tie plīvoja arī pirms 25 gadiem pie ugunskuriem.
Dienas pie stellēm un radio
Tautas nama ekspozīcijā uz galda ir Latvijas karogs. «Apkvēpis savulaik ugunskuru dūmos, tā tas šos gadus saglabājies. Toreiz barikāžu dalībniekiem visas dienas tas bija līdzi,» stāsta Vecumnieku tautas nama mākslinieciskās daļas vadītāja Vita Vēvere. Savukārt cits karogs, izkļuvis saulē no Vecumnieku pagasta muzeja ekspozīcijas, pirmo reizi ticis salā un ugunskura dūmos, lai arī tapis tas tieši pirms 25 gadiem barikāžu laikā.
«Karogus pirmā mūspusē sāka aust Aija Lībiete. Toreiz sadzīves pakalpojumu kombinātā Vecumniekos mēs bijām astoņas audējas, un spolētāja bija devītā,» atceras Biruta Enkure. Kopā ar Vizmu Janišoni un Birutu Mālnieci, kura jau viņsaulē, esot noaudušas daudz karogu. Bijis ļoti liels pieprasījums, un Vecumnieku sievu sarkanbaltsarkanie audekli izklīduši pa visu Latviju.
Toreiz aušana kaut cik palīdzējusi nedomāt par to, ka savējie ir Rīgā. «Vīrs tur bija, znots arī. Mēs kopā ar meitu nepārtraukti klausījāmies radio, kas notiek, skatījāmies televīziju. Piezvanīt tā kā mūsdienās toreiz jau nevarēja. Tikai tik, cik dzirdētais ziņās un paziņu stāstītais,» atceras V. Janišone. Viņa atzīst, ka politiskajai dzīvei vēl aizvien sekojot un šoreiz ne tikai atminas barikāžu laiku, bet arī jūt līdzi Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, kurš ievietots slimnīcā.
Trasējošo ložu vakars
Alvis Vītols uz piemiņas pasākumu bija atnesis barikāžu laika fotogrāfijas un piemiņas zīmi, tās plānojis nodot Vecumnieku pagasta muzejam. «Toreiz, kad saņēmu piemiņas medaļu, biju ļoti lepns, ka esmu bijis barikādēs,» teic A. Vītols.
Liela daļa Vecumnieku novada iedzīvotāju barikāžu laiku pavadījuši pie Ministru kabineta. «Strādāju «Bauskas MRS» un braucu uz Rīgu kopā ar kolēģiem. Pie Ministru kabineta durvīm savu laiku arī pavadījām,» atceras Aivars Petruševics.
«Pirmajā naktī sardzei salā nebijām sagatavojušies. Mans kolēģis Guntis Vēvers vēl aizvien staigā ar stingu kaklu – sapūta toreiz. Tomēr jau tonakt no Purvciema līdz mums atnāca tante ar siltiem pīrādziņiem – piecus kilometrus kājām. Sešos rītā sāka spēlēt Latvijas himnu,» atcerējās Pēteris Lungevičs. Viņš pastāstīja, ka bijušas arī viltus trauksmes, bet tad pienākusi 20. janvāra nakts, kad šāva pa īstam. Pie logiem skatījušies, kā lido trasējošās lodes. Visiem bija nepatīkamas izjūtas, neziņa par to, kas īsti notiek. Tomēr pēc
20. janvāra notikumiem pamazām barikāžu bums norimis, arī represijas no komunistu puses nesekoja.
Savs stāstījums ir Aivim Kalniņam: «Kopā ar Pēteri bijām pie Ministru kabineta. Tie, kas būtu piekrituši, būtu dabūjuši ieročus un uzbrukuma gadījumā šautu pretim. Logos bijām savietojuši seifus, lai omonieši uzreiz netiek iekšā. Tomēr, kad sāka šaut, bija tāda izjūta, ko nevienam nenovēlu.»
Baiļu nebija
Uz Rīgu devās arī Vecumnieku vidusskolas vecāko klašu audzēkņi. «Tās bija īpašas emocijas un pārdzīvojumi, kad pateicu vecākiem, ka esmu gatavs braukt un aizstāvēt Latviju. Mamma uztraucās, bet tēvs teica: «Kas jādara, tas jādara.» Tagad varu iedomāties, ko pārdzīvoja vecāki, palaižot mūs, jaunus puišus, uz Rīgu,» stāsta Jānis Alenčiks, kam tolaik bija 17 gadu.
Vecumnieku vidusskolas pedagoģe Aldona Alenčika sacīja, ka 12. klases meitenes gan palikušas bēdīgas, jo viņas uz barikādēm neesot paņemtas. Skolā visu laiku skanēja radio un uzmanīgi sekoja ziņām. «Baiļu patiešām nebija, bet bija liels uztraukums par nākotni,» atzina A. Alenčika.
«Tā laika notikumi jums, bērni, ir grāmata, bet mums tā ir reālā dzīve!» noslēgumā pauda vēsturniece Aloida Baķe.
Pēc tikšanās pie ugunskura pasākuma dalībnieki pulcējās tautas nama zālē, kur Vecumnieku pagasta muzejs bija izveidojis speciālu izstādi sadarbībā ar Vecumnieku vidusskolas jauniešiem.
Vēl viens barikāžu atceres sarīkojums notika vakar, 21. janvārī, Skaistkalnes bibliotēkā, kur pie tējas tases tikās barikāžu dalībnieki un tautas namā varēja skatīt dokumentālo filmu «Īvāns».
Bauskā – par patriotiskām vērtībām
Ugunskurs pie ieejas Bauskas kultūras centrā trešdien, 20. janvārī, simboliski vēstīja par tajā notiekošo. Vakarpusē te ikviens tika gaidīts uz 1991. gada barikāžu atceres dienai veltīto sarīkojumu.
Kultūras centra darbinieku, pasākuma organizatoru gaidas bija veltīgas, lielajā zālē nevarēja saskaitīt pat divus desmitus interesentu. To vidū bija tikai divi novada domes deputāti – Voldemārs Čačs un Raitis Ābelnieks.
Pie ugunskura pirms sarīkojuma sildījās divi Bauskas pilsētas pamatskolas 6. klases audzēkņi Kristers Mašinskis un Kārlis Dzjamko. Pusaudži nākuši uz pasākumu pēc savas izvēles, gribējuši kaut ko vairāk uzzināt par barikāžu laiku. Kristers piebilda, ka viņu interesē vēsture, par barikādēm ir dzirdējis, šoreiz vēlas gūt lielāku priekšstatu. «Es saprotu, ka latvieši tolaik gribēja būt brīvi no krieviem, bet armija un komunistu partija to negribēja pieļaut. Lai karavīri neieņemtu svarīgos objektus, cilvēki pulcējās un tos aizsargāja,» savu izpratni par 25 gadus seniem notikumiem pauž K. Dzjamko.
Ar pusaudžiem pie ugunskura sarunājās barikāžu laiku dalībnieks, kādreizējais Latvijas Tautas frontes Bauskas rajona nodaļas vadītājs Edmunds Jakubonis. Viņš pastāstīja par cilvēku noskaņojumu, akcentēja, ka tās tomēr nebija tikai spēlītes, bet nopietni pārdomāta un labi organizēta vairāku dienu akcija.
Kultūras centrā sanākušos uzrunāja Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks, ar klusuma brīdi viņš aicināja atcerēties barikāžu dalībniekus, kuri vairs nav dzīvi.
Pasākumā demonstrēja divas dokumentālās filmas. Kinolente «Četros no rīta mežā» ir stāsts par Latvijas karavīriem un zemessargiem. Filmas veidošanā līdz ar žurnālistu Ati Klimoviču piedalījies arī baušķenieks Reinis Ūbelis.
Dokumentālā filma «Četrreiz katrs viens» vēstīja par četriem vīriem, kuri atradās tuvāk nāvei nekā dzīvei, lai gan tolaik vēl bija ļoti jauni. Tomēr viņus karš nesamala, un katrā no viņiem izdzīvoja un patvērās Latvijas valsts. Viens no filmas varoņiem bija izcilais matemātiķis, profesors Jānis Mencis.
Uzrunā, pirms kinolentes tika rādītas, A. Klimovičs sacīja, ka ar šiem darbiem vēlas parādīt, kādi ļaudis dzīvojuši Latvijā, kāda ir mūsu armija. Tika pausts aicinājums, lai šīs filmas rosinātu pārdomām arī par barikāžu laiku, par tā nozīmi Latvijas neatkarības atgūšanā un nosargāšanā.
Svitenē atceras ceturtdaļgadsimta senos notikumus
Kāda noskaņa valdīja barikāžu dienās Rīgā 1991. gadā, kā cilvēki sildījās salā, kā ieturēja maltīti – to izzināt vai atsaukt atmiņā varēja barikāžu atceres pasākuma dalībnieki 20. janvārī Rundāles novada Svitenē.
«Paldies katram, kas tolaik no mūsu pagastiem devās uz Rīgu. Paldies katram, kas šovakar te ieradāties, lai mēs kopīgi atcerētos 25 gadus senus notikumus,» dāvājot piemiņas veltes, barikāžu dalībniekus uzrunāja Rundāles novada kultūras nodaļas vadītāja Sandra Kerēvica.
Svitenieks Raimonds Ripa «Bauskas Dzīvei» atzina, ka uz šo pasākumu ieradies, jo atmiņā spilgti saglabājušies to dienu notikumi. Viņš vairākas naktis vadījis Ministru padomē. «Man tolaik bija liela vizuālā līdzība ar ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani. Pēc nakts dežūras turpat gaitenī uz krēsliem biju aizsnaudies. Dzirdu, kāds klusiem soļiem paiet garām un nosaka: «Re, Godmanis ar tepat pie visiem kopā un aizmidzis!» Protams, atmiņā ir ne tikai šādi amizanti atgadījumi, bet arī nopietnā, nedrošības pilnā noskaņa,» atklāj svitenieks.
Dzintra Matulēviča no Svitenes pagasta atzīst, ka apmeklēt šādus sarīkojumus ir svarīgi, jo tie rosina domāt ne tikai par pagājušo, bet arī par nākotni. «Vēl jau Latvijā var justies droši, tomēr pasaulē nemaz nav mierīgi. Man šķiet, valstu vadītājiem savos forumos daudz vairāk jārunā, jāpieņem būtiski lēmumi, kā risināt bēgļu jautājumu, kā nepieļaut tālāku mūsu austrumu kaimiņa agresiju. Es ceru, ka risinājumi būs. Lai nav tā, ka pirms 25 gadiem uz barikādēm panākto brīvību mēs tagad pazaudētu,» tādas ir Dz. Matulēvičas pārdomas.
Atceres pasākumā Svitenes tautas namā bija skatāma bērnu zīmējumu izstāde «1991. gada janvāris bērnu acīm». Vēsturnieks Aigars Urtāns un mūziķis Raitis Sirmanis bija sagatavojuši patriotiski muzikālu programmu. Sanākušie varēja noskatīties fragmentus no Zigur-
da Vidiņa filmas «Tēvu barikādes».
25 gadus senu notikumu noskaņu veicināja ziedu nolikšana pie piemiņas akmens Saules dārzā kopā ar folkloras kopu «Svitene». Te dzeju runāja Pilsrundāles vidusskolas 4. klases skolnieces Laura Ivanova un Demija Bogņana. Svitenes pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Liepa kopā ar novada izpilddirektoru Aigaru Sietiņu iededza ugunskuru. Skanēja dziesmas, sanākušie turpināja sarunas, baudīja karstu tēju un sviestmaizes.
BĒRNI – PAR BARIKĀDĒM
Vecumnieku vidusskolas 7.a klases skolēnu apkopotie vecāku stāsti
«1991. gadā mans tētis Agris Drevinskis dzīvoja Stelpes pagastā. Viņš ar autobusu veda Stelpes pagasta barikāžu dalībniekus uz Rīgu. Viņi kopā ar citiem tā laika Bauskas rajona iedzīvotājiem apsargāja televīzijas torni Zaķusalā.
Barikādēs cilvēki bija ļoti draudzīgi, iejūtīgi un atbildīgi par uzticētajiem pienākumiem. Neskatoties uz auksto ziemas laiku, cilvēki pašaizliedzīgi ar savu klātbūtni barikādēs izrādīja patiesu cīņas sparu par brīvu Latviju.»
«Manu tēti sauc Imants Lavrinovičs. Viņš uz Rīgu brauca kopā ar vīriem no PMK. To vidū bija arī ciema padomes priekšsēdētājs un daudzi citi ievērojami Vecumnieku cilvēki. Stāvēja pie televīzijas torņa Zaķusalā un pie Salu tilta. Atceras, ka bija mežonīgs aukstums, tāpēc uz Salu tilta bija speciālas «būdas», kur cilvēki sildījās. Daudzi kurināja ugunskurus, lai sasildītos. Sievietes, viņu vidū arī mana mamma un vecmāmiņa, veda siltu tēju un maizītes. Mans tētis tur pavadīja visas
dienas, bet vectēvs vienu dienu.»
«Mans tētis Armands Gustsons 1991. gadā bija barikādēs. Atradās gan pie Zaķusalas televīzijas torņa, gan pie telefoncentrāles. Īpašus darbus neveica – kad viņš aizstāvēja Rīgu, uzbrukumi nenotika.»
«Mans tētis Māris Šulcs piedalījās barikādēs. Atradās pie Zaķusalas televīzijas torņa. Bija cilvēki, kas brauca ar traktoriem un citu smago tehniku, lai krievi nevarētu ieņemt televīzijas torni. Tētis un citi sēdēja pie ugunskuriem dienu un nakti, dziedāja dziesmas, vārīja ēst un nosprostoja ielas, lai izveidotu barikādes, nevarētu braukt mašīnas un tanki. Viņš gāja, jo zināja, ka jāiet sargāt savu Latviju.»
