Biešu pārstrādi SIA «Jaunkrasts» Bauskas novada Brunavas pagastā sāka 2012. ga-dā, kad te ekspluatācijā nodeva jaunu, modernu rūpnīcu. Dažu gadu laikā uzņēmums spējis kāpināt ražošanas apjomu un apgrozījumu, noturēt stabilu produkcijas kvalitāti un atrast jaunus noieta tirgus. Kā apliecinājums veiksmīgai uzņēmējdarbībai ir SIA «Jaunkrasts» piešķirtā galvenā balva šī gada konkursā «Sējējs», par ko «Bauskas Dzīve» vēstīja pirmdien.
Piektdien, 14. oktobrī, Latvijas Lauksaimniecības universitātes aulā uzņēmuma vadītājs Gints Druseiks saņēma galveno balvu nominācijā «Gada uzņēmums pārtikas ražošanā». Pēc divām dienām, 16. oktobra vakarā, TV3 raidījumā «Nekā personīga» tika skaļi pavēstīts, ka jaunais uzņēmējs ražotni var pazaudēt. Uzņēmumu, kura darbā parādījušās peļņas iezīmes, noskatījis kooperatīvs «Baltijas dārzeņi».
Vīri melnā džipā
Kā apgalvo G. Druseiks, uzņēmuma attīstībā pašlaik iestājies stabils, varbūt pat nedaudz augšupejošs posms. Produkcija ir pieprasīta, ir izdevies rast jaunus noieta tirgus. Uzņēmumā ieguldītais bankas kredīts tiek maksāts, ir reālas cerības šīs saistības laikus nokārtot. Iespējams, tieši tādēļ ražotne kļuvusi «interesanta» citiem biznesmeņiem.
Televīzijas sižetā G. Druseiks stāsta par neseniem notikumiem: «Bija atbraukuši divi vīrieši ar džipu. Teica, ka viņiem te ir objekts, kas jāsargā. Neviens no atbraucējiem nepateica, no kurienes viņi ir. Mēs palūdzām, lai viņi aizbrauc, un par notikušo ziņojām policijai. Mēs nepiekrītam, ka šeit atnāks sveši cilvēki un komandēs, kas te drīkst, kas nedrīkst ienākt. Tā izskatās kā varas pārņemšana uzņēmumā.»
«Nejauši» brauc garām
Izrādījās, ka tumšo auto sūtījis kooperatīva «Baltijas dārzeņi» vadītājs Kaspars Brunovskis. Pēc dažām dienām rūpnīcā uz pārrunām ieradās arī viņš pats. K. Brunovski pavadīja kooperatīva algots privātdetektīvs un bijušais drošības policijas priekšnieks ģenerālis Jānis Reiniks. Bijušās augsta ranga amatpersonas klātbūtni K. Brunovskis skaidroja šādi: «Mums ir ļoti daudz jautājumu, kur ir vajadzīga šāda cilvēka palīdzība. Cilvēks kā jurists ir nācis mums kooperatīvā kā darbinieks un palīdz risināt daudzus ļoti smagus jautājumus.»
Tomēr brunavieši joprojām atteicās no apsardzes, un delegācija aizbrauca. Televīzijā K. Brunovskis nenoliedza, ka bijis ieradies uzņēmumā «Jaunkrasts». Lai gan arguments, ka esot braukuši garām un nolēmuši paskatīties, ir vairāk nekā smieklīgs. Pa grubuļaino grantsceļu, kas ved uz Panemuni un tālāk uz Lietuvas robežu, tāpat vien garām neviens nebrauc.
K. Brunovskis neslēpj, ka vārīto biešu bizness ir perspektīvs. SIA «Jaunkrasts» rūpnīca ir jaudīgākā, kas Latvijā ražo šo produktu. Lai projekts atmaksātos, mēnesī jāpārdod 300 tonnas biešu. Taču pieprasījums pašlaik ir daudz lielāks. «Mēs gribējām uzlikt apsardzi, lai nepieļautu, ka viņš (domāts G. Druseiks – V. A.) kādā aptumsumā vienkārši izdala savu krājumu,» saka K. Brunovskis. Viņš arī nevēlas, ka «Jaunkrasts» aiziet no kooperatīva.
Ievēro ES prasības
Sākumā sadarbība ar kooperatīvu zemniekus apmierinājusi. Brunavas laukos 120 hektāru platībā tika audzētas bietes. Moderni aprīkotajā ražotnē tās apstrādāja, fasēja. Arī «Bauskas Dzīve» vairākkārt atspoguļojusi uzņēmumā notiekošo, uzsverot inovatīvās ražošanas un darba organizācijas metodes. Kooperatīvs «Baltijas dārzeņi» uz iesaiņojuma līmēja populāro «Ezerkauliņu» preču zīmi un meklēja pircējus. Līgums noteica, ka visa rūpnīcas produkcija jāpārdod ar kooperatīva starpniecību. Tas par savām pūlēm iekasēja fiksētu maksu.
«Bauskas Dzīvei» G. Druseiks apliecina, ka savulaik, pretendējot uz ES līdzfinansējumu, uzņēmējam bijis jāiestājas kooperatīvā. Jau tolaik, pārskatot sagatavoto tipveida līgumu, brunavietim bijuši daži iebildumi pret nosacījumiem. Īpaši tiem, kas saistās ar attiecību pārtraukšanu un izstāšanos no kooperatīva. Kaut ko no vēlamā izdevies arī ierakstīt statūtos.
Nebaidās riskēt
Tika ievākta informācija, ka kooperatīva biedriem, galvenokārt mazajiem zemniekiem, kas bija iestājušies, lai tādējādi sagādātu sev vienu divus traktorus, pēc tam nebija problēmu šo īpašumu pārņemt savā pārziņā. «Šie piemēri mani iedrošināja stāties kooperatīvā, jo pastāvēja reāli precedenti par aiziešanu no tā,» atzīst G. Druseiks. Vienlaikus dažas nianses palikušas kā savstarpējā noruna – džentlmeņu vienošanās. Tagad Gintam nākas atzīt, ka savulaik dokumenti varēja būt nokārtoti juridiski spēcīgāk.
Šis ir tikai viens no strīdus iemesliem starp G. Druseiku un kooperatīva vadību. Iespējams, K. Bru-novskim neiepatikās, ka brunavietis pats sāka izrādīt iniciatīvu noieta tirgu meklēšanā. Turklāt dažas no aktivitātēm izrādījās veiksmīgas. Tam pieplusojas peļņas iezīmes uzņēmumā. Kad G. Druseiks sāka tvaicēto biešu ražošanu, pieredzes šajā biznesa nišā nevienam nebija. Kad citi to nedarīja, jaunietis nebaidījās riskēt.
Meklē finanšu eksperta palīdzību
Zīmīga šķiet vēl kāda nianse, ko varbūt var dēvēt tikai par sakritību. Kooperatīvs sākotnēji solīja tirgot lielāku apjomu, taču to nevarēja pārdot. «Pirmos divus gadus nācās bietes pat lielos daudzumos nopūdēt, kas radīja zaudējumus. Tos radīja arī piecenojums, kas produktam tika uzlikts nesamērīgi augsts,» skaidro G. Druseiks.
Ar laiku pārdošanas apjomi uzņēmumam sāka palielināties, bet tie bija nepietiekami, uzkrājās parādi. Šogad kooperatīvs no biešu audzētājiem esot ieturējis vairāku gadu laikā uzkrātu parādu, tāpēc uzņēmums palika bez apgrozāmajiem līdzekļiem. G. Druseiks saprata, ka saviem spēkiem galā netiks, un piesaistīja finanšu ekspertu. Aktīvu pārvaldnieks un finanšu eks-perts Artūrs Bernis televīzijas pārraidē skaidroja: «Pēc rūpīgas analīzes es esmu nonācis pie secinājuma, ka ar tādiem nosacījumiem zemnieks nav spējīgs pelnīt. Pārāk liels uzcenojums, kas neatbilst tirgus situācijai. Uzcenojums nav ekonomiski pamatots.»
Eksperts pauda pārliecību, ka biešu audzētājam nav bijusi pieredze un zināšanas, tāpēc no paša sākuma piekritis neizpildāmiem nosacījumiem. Tā turpinot, vērtīgā ražotne bankrotētu gada laikā. Uzbūvētā finanšu shēma rūpnīcu dzina bankrotā. Vārīto biešu pašizmaksa bija aprēķināta pārāk zema, bet ekskluzīvais pārdošanas līgums neļāva sameklēt izdevīgākus pircējus. Līgumi noslēgti tā, ka bez kooperatīva piekrišanas zemnieki neko nedrīkst.
Ieinteresēti nepārtraukt ražošanu
Zemnieki un finansists devās pie kooperatīva uz pārrunām. Viņi prasīja samazināt fiksēto kooperatīva piecenojumu, lai uzņēmums nebankrotētu un spētu samaksāt parādus. Kooperatīvs šai prasībai nepiekrita. Neilgi pēc pārrunām pie uzņēmuma parādījās tumšas krāsas apvidus auto, un tā pasažieri pieteicās rūpnīcu sargāt.
Šeit tiek izvirzīta vēl viena versija – novest ražotni līdz bankrotam. Turklāt izdarīt to tad, ka bankas kredīts būs krietni sarucis. Tādējādi par sviestmaizes cenu varētu iegūt bankrotējušo uzņēmumu, kas īstenībā ir moderna un konkurētspējīga ražotne, kura gan nav ekonomiski pārdomāti vadīta. Tā varbūt nav tikai nejaušība, bet kāda sākotnēji iecerēta plāna realizēšana. Tās, protams, ir sazvērestības teorijas.
Pašlaik konfliktā iesaistītās puses ir ieinteresētas, lai biešu vārīšana ne mirkli neapstājas. Ja ražošana pārtrūks, «Jaunkrasta» īpašnieks zaudēs savus ieguldījumus, bet kooperatīvs «Baltijas dārzeņi» riskē ar Lauku atbalsta dienesta prasību atmaksāt saņemto atbalstu – 3,6 miljonus eiro.
«Jaunkrasta» dārzeņu pārstrādes iekārtas tagad ir īpaši vērtīgas un iekārojamas, jo tik izdevīgus ES atbalsta noteikumus, ar kādiem tās iegādātas, turpmāk, visticamāk, neviens nesaņems, rezumē televīzijas raidījums «Nekā personīga».
Par savām problēmām Gints Druseiks izvēlējās runāt publiski, tostarp iesaistot televīziju. Viņš uzskata, ka tas pašlaik ir ietekmīgākais drošības garants, domājot arī par savu un sev tuvo cilvēku fizisko drošību.
Dainis Druseiks, zemnieku saimniecības «Paegļi» saimnieks, G. Druseika tēvs:
«Par notiekošo uzņēmumā «Jaunkrasts» negribu neko runāt, tas viss ir Ginta pārziņā. Uz jautājumu, kā pašlaik jūtos, varu atbildēt ar pretjautājumu: «Vai šādā situācijā un šādos apstākļos vispār kāds var justies droši?» Neraugoties uz to, turpinu strādāt savus zemes darbus. Sasēti kvieši, ziemas rapši. Tos tagad pirms ziemas miega nomigloju. Paredzēts, ka šonedēļ pabeigsim vākt bietītes. Tad atlikušie biešu lauki būs jāuzar. Vienlaikus jādomā par tehnikas apkopi pēc vasaras sezonas.»
Gints Druseiks, SIA «Jaunkrasts» vadītājs:
«Nevaru pateikt, esmu vai neesmu nobijies. Bet situācija ir smaga, man pretim stājušās personas ar spēcīgu juristu komandu, ar stipru aizmuguri un lielu naudu. Tomēr es esmu gatavs cīnīties, jo šis nav vienkārši kaut kāds uzņēmums. Tā ir ražotne, kurā es, mani draugi, mana ģimene esam ieguldījuši 1,2 miljonus. Te viss joprojām gulstas uz maniem pleciem. Šeit ir investēta ne tikai nauda, bet arī laiks. Es pats te esmu pamatus betonējis, zemi esmu vedis, racis. Esmu darījis pilnīgi visu, kopā ar strādniekiem cehā strādājis, kastes krāvis.»
KOOPERATĪVS «BALTIJAS DĀRZEŅI»
To 2005. gadā dibināja piecas zemnieku saimniecības, bet to vada viena ģimene – zemnieku saimniecības «Ezerkauliņi» īpašnieks Kaspars Brunovskis, viņa brālēns Jānis Bušs un māsa Kristīne Brunovska-Marinaki.
K. Brunovskis ir turīgs un ietekmīgs uzņēmējs. Viņš ir īpašnieks daudzām saimniecībām un pārstrādes uzņēmumiem. Arī lielākajai gurķu un tomātu audzētājai sabiedrībai «Mārupe». Viņš vada biogāzes ražošanas uzņēmumu «Zaļā Mārupe».
Avots: diena.lv.
