Latvijā viens skolotājs apmāca vidēji 9,8 skolēnus, liecina skolu
tīkla pētījuma pirmā starpziņojuma datu analīze, ko Izglītības un
zinātnes ministrijas (IZM) uzdevumā veic ekonomģeogrāfa Jāņa Turlaja
vadītā ekspertu grupa.
Pētījumā uzsvērts, ka skolēnu skaits uz vienu skolotāju jeb skolēna
un skolotāja attiecība tiek uzskatīta par nozīmīgu izglītības sistēmas
efektivitātes indikatoru, atzīts pētījumā.
Rēķinot attiecību, ietverti sākumizglītības skolotāji, pamata
izglītības skolotāji, vidējās izglītības skolotāji un speciālās
izglītības skolotāji, taču nav ietverti administrācijas darbinieki, ja
viņi nepasniedz mācību priekšmetus, kā arī nav dublēti skolotāji, kuri
strādā vairākās skolās (viņi pieskaitīti skolai, kas norādīta kā
pamatdarbavieta), tātad dažās skolās patiesais skolotāju skaits ir
augstāks, tādējādi attiecība ir zemāka.
Pašlaik Latvijā ir vidēji 9,8 skolēni uz skolotāju, kas ir krietni
zemāks rādītājs nekā, piemēram, Skotijā (13,763) vai tādās valstīs ar
līdzīgu platību vai iedzīvotāju skaitu kā Īrijā (15,7), Čehijā (13,2),
Somijā (13,1) un Igaunijā (12,5).
Pētījumā uzsvērts, ka, ja skolotāju skaitā tiktu ietverti visi
pedagogi (ieskaitot pedagogus, kam tā nav pamatdarbavieta), kas strādā
konkrētajā skolā, skolēnu un skolotāju skaita attiecība būtu vēl
ievērojami zemāka – ap sešiem skolēniem vienam skolotājam.
Rēķinot vidējo rādītāju skolu griezumā, skolēnu un skolotāju
attiecība ir 8,2, kas pētnieku ieskatā liecina par to, ka ir vairāk
skolu ar mazu skolēnu skaitu, kur attiecība ir zemāka nekā vidēji
valstī. To pierādot skolēnu un skolu sadalījums pēc noteiktas attiecības
grupas, kur vairāk nekā pusē skolu attiecība ir mazāka par deviņiem
skolēniem uz skolotāju, taču tajās mācās tikai 26% skolēnu. Attiecīgi
25% skolu ar augstāku attiecību par 11 mācās 54% skolēnu.
Pētnieki pamanījuši, ka skolotāju skaita pieaugums, attiecīgi
palielinoties arī skolēnu skaitam, neveido proporcionālu attiecību.
Pētījumā skaidrots, ka Latvijā attiecību vairāk ietekmē kopējais skolēnu
skaits skolā – jo tas lielāks, jo attiecība ir augstāka.
Skolotāju skaits ne vienmēr ir proporcionāls skolēnu un skolotāju
attiecībai, īpaši esot zemākam skolēnu skaitam, jo minimālā mācību
priekšmetu daudzveidība ir nemainīga. Deviņi skolotāji var mācīt gan 20
skolēniem (slēgt paredzētajā Stirnienes pamatskolā), gan 111 skolēniem
(Jūrmalas sākumskolā “Ābelīte”), secināts pētījumā.
Pēc skolēnu skaita mazākās skolās parasti ir mazāks skolotāju skaits,
arī zemāka attiecība, taču ir arī skolas ar relatīvi lielu skolotāju
skaitu un ļoti zemu attiecību. Piemēram, 32 skolotāji māca 147 skolēnus
Gulbenes vakara (maiņu) vidusskolā (attiecība 4,59), kur ir daudz
skolotāju ar zemu slodzi, bet Nīgrandes pagasta Kalnu vidusskolā 36
skolotāji māca 189 skolēnus (5,25), kur kā pilnvērtīga skola turpina
darboties tās filiāle – bijusī Nīgrandes pamatskola.
Pētnieki novēroja, ka šī tendence labi iezīmējas, raugoties uz
Latviju kopskatā – gandrīz visās lauku skolās skolēnu un skolotāju
attiecība ir zemāka par deviņi. Arī galēji zemākie rādītāji (divi vai
mazāk skolēni uz skolotāju) ir nelielajās lauku skolās. Tāpat ir vairāki
novadi, kuru visās skolās attiecība ir mazāka par septiņi – Nīcas,
Rucavas, Ciblas, Neretas, Amatas, Vecpiebalgas un Raunas novadā.
Izņēmums šai tendencei ir Pierīgas skolas, kurās, izņemot Skultes
sākumskolu, Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolu Upesciemā un Stopiņu
pamatskolu, ir vismaz 11 skolēnu uz skolotāju. Jāņem vērā, ka šajās
skolās, neskaitot minētās, skolēnu skaits ir vismaz 200 un tās grūti
raksturot kā “lauku skolas”, piebilsts pētījumā.
Aplūkojot novadus, vērojama arī iedzīvotāju blīvuma ietekme uz
skolēnu un skolotāju skaita attiecību – blīvumam pieaugot, pieaug arī
attiecības vērtība. Viszemākās vērtības ir reti apdzīvotajos Aglonas,
Apes, Amatas, Valkas un Jēkabpils novados, bet visaugstākās – blīvi
apdzīvotajos Ādažu, Salaspils, Olaines, Stopiņu un Ķekavas novados.
Dažām skolām, kur ir mazāk nekā pieci skolēni uz vienu skolotāju,
neraugoties uz relatīvi lielu kopējo skolēnu skaitu, situāciju var
skaidrot ar objektīviem iemesliem, kas saistīti ar specifisku mācību
programmu, piemēram, ar mūzikas ievirzi, ar daiļamatniecības ievirzi,
bērniem ar mācīšanās vai garīgās attīstības traucējumiem vai
pedagoģiskās korekcijas programmu, norādīja pētnieki.
Nereti šīs specifiskās programmas tiek īstenotas līdzās vispārējās
izglītības programmai, tāpēc dažās skolās ir vairākas paralēlklases ar
mazu skolēnu skaitu. Šī specializācija nosaka vajadzību pēc papildu
skolotājiem, taču vienlaikus paliek jautājums, vai to nebūtu produktīvāk
risināt ar profesionālas ievirzes izglītības programmām (mākslas vai
mūzikas skolām) vai speciālās izglītības iestādēm, vērtēts pētījumā.
Augstākās vērtības ir pilsētu skolās, īpaši izceļoties republikas
pilsētu skolām, kurās vidējā attiecība ir 11,7 skolēni, turklāt arī
pārējos reģionālās attīstības centros attiecības rādītājs ir augstāks
nekā vidēji Latvijas skolās. Pētnieku ieskatā pozitīvs piemērs ir
Smiltene, kur, apvienojot trīs skolas, to skaitā divas vidusskolas,
attiecība uzlabota līdz 11,8 skolēniem.
Skolu griezumā visaugstākā attiecība ir 19,1 skolēns, kas fiksēts
Rīgas vakara ģimnāzijā, ko var daļēji skaidrot ar skolas tipu, kas
saistīts ar atšķirīgu mācību procesa nodrošināšanu. Citas skolas ar
visaugstāko attiecību ir Jūrmalas sākumskola “Atvase” (16,3), Ulbrokas
vidusskola (16,2), Liepājas Ezerkrasta sākumskola (15,8) un Dobeles
sākumskola (15,7) turklāt augstajās pozīcijās esošo pilsētu sākumskolu
skaits parāda to efektivitāti, uzskata pētnieki.
Analizējot attiecību dažādu skolu tipu ietvaros, vērojamas no
pasaules prakses atšķirīgas tendences, kur, pieaugot izglītības līmenim,
samazinās attiecība, jo palielinās mācību priekšmetu dažādība. Latvijā
sākumskolās un pamatskolās salīdzinājumā ar vidusskolām un ģimnāzijām ir
pretēja situācija – attiecība ir zemāka, kaut gan tāda ir arī mācību
priekšmetu dažādība. Pētnieki šo pretrunu mēģina skaidrot ar to, ka
vidusskolās un ģimnāzijās ir vidēji lielāks skolēnu skaits. Tomēr šī
loģika darbojas, salīdzinot pamatskolas un sākumskolas.
Zemā attiecība pamatskolās spilgti parāda šo skolu zemo efektivitāti,
jo ir nerentabli uzturēt skolu ar maz skolēniem, taču ar lielu mācību
priekšmetu skaitu, ko lielākoties pasniedz atšķirīgi skolotāji, secināja
pētnieki. Pamatskolās ne tikai parādās jauni priekšmeti, bet arī,
piemēram, sports un mājturība tiek dalīti divās grupās pēc skolēnu
dzimuma, palielinot vajadzību pēc pedagogiem. Pētījumā uzsvērts, ka
lielais nelielu pamatskolu skaits pašvaldībās spilgti ilustrē šo
problēmu – piemēram, Madonas novadā ir 11 pamatskolas (vidēji 73
skolēni), kur attiecība ir tikai 5,1, Alūksnē deviņās pamatskolās
(vidēji 58 skolēni) attiecība ir 4,6.
Savukārt sākumskolās ir ne tikai mazāk mācību priekšmetu, bet arī
universālāki pedagogi, kas var mācīt dažādus priekšmetus, tāpēc pētnieku
ieskatā būtu lietderīgi apsvērt vairāku nelielo pamatskolu
reorganizāciju par sākumskolām, samazinot izdevumus uz vienu skolēnu.
