Šodien Latvijā tiek atzīmēta Lāčplēša diena un Bermontiādes
100.gadadiena, godinot Brīvības cīņās un citos militāros konfliktos
kritušos karavīrus un valsts aizstāvjus.
Lāčplēša dienas svinēšana tika iedibināta īsi pēc 1919.gada
11.novembra – datuma, kurā Latvijas bruņotie spēki guva uzvaru pār
skaitliski lielāko un arī labāk apbruņoto Rietumkrievijas brīvprātīgo
armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku.
Latvijas armija izšķirošo uzbrukumu bermontiešiem sāka 9.novembrī,
un, lai gan cīņas bija grūtas, jau 11.novembrī Bermonta karaspēks tika
padzīts no Rīgas. Tiek uzskatīts, ka tieši šajās dienās izšķīrās
1918.gada 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas liktenis – lai gan
Latvijas neatkarība bija pasludināta, valstī joprojām atradās vācu un
krievu karaspēks. Tikai 1919.gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā
Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir
atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību.
Ar 1919.gada 11.novembri simboliski tiek datēta arī Latvijas valsts
apbalvojuma – Lāčplēša Kara ordeņa – izveide. Lāčplēša Kara ordeni, kura
devīze ir “Par Latviju”, piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušo
latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri
piedalījās Latvijas Brīvības cīņās vai sniedza ieguldījumu un sekmēja
Latvijas valsts nodibināšanu. Kopumā tika pasniegti 2146 Lāčplēša Kara
ordeņi.
Latvijas Brīvības cīņas ilga no 1918.gada 18.novembra, kad tika
proklamēta Latvijas Republika, līdz 1920.gada 11.augustam, kad tika
noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums.
Savukārt Bermontiādes cīņas, kurās Latvijas armija ar sabiedrotajiem
cīnījās pret Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, norisinājās no
1919.gada oktobra līdz decembrim. Cīņas ir ievērojamas ar to, ka
sākotnēji nelielā Latvijas valsts armija ar ierobežotiem resursiem spēja
sakaut skaitliski daudz lielāko un labāk bruņoto Rietumu brīvprātīgo
armiju. Kā galvenie Latvijas valsts armijas uzvaras iemesli tiek minēta
latviešu karavīru drosme un varonīgums, sabiedroto valstu sniegtais
atbalsts Latvijai, pretinieka armijas iniciatīvas trūkums un sliktā
kaujas organizācija. Bermontiādes laikā Latvija zaudēja 743 karavīrus,
no kuriem 57 bija virsnieki.
Padomju okupācijas gados Lāčplēša dienas svinības bija aizliegtas.
Lāčplēša dienu atsāka svinēt 1988.gadā, kad 11.novembrī Rīgas pils Svētā
Gara tornī atkal tika pacelts sarkanbaltsarkanais Latvijas valsts
karogs. Kopš 1990.gada Lāčplēša diena ir noteikta par atceres dienu,
kurā piemin Latvijas Brīvības cīņās kritušos.
Lāčplēša dienā Latvijā ir tradīcija ēku logos ielikt svecītes, tā
godinot kritušo brīvības cīnītāju piemiņu. Rīgā cilvēki svecītes aizdedz
Daugavmalā pie Rīgas pils mūra. Par tradīciju kļuvis arī daudzviet
Latvijā šajā dienā rīkot lāpu gājienus. Tāpat, simboliski pieminot
izšķirošo uzvaru pār Bermonta karaspēku, ļaudis novembrī pie apģērba
mēdz piespraust sarkanbaltsarkanas lentītes, kas nēsājamas ar stūriem uz
augšu, veidojot burtu “V”.
Liela nozīme Bermontiādes laikā bija arī ziņu aģentūrai LETA jeb tajā
laikā tā dēvētā “Latopress” biroja darbam, jo laikā, kad vairākus
mēnešus ilga uzbrukumi Rīgai, “Latopress” darbinieki ne tikai sniedza
informāciju vietējai presei, bet arī paši aktīvi iesaistījās pilsētas
aizstāvēšanas kaujās.
Bermontiāde preses birojā sākās ar 1919.gada 9.oktobra rītā saņemto
valdības rīkojumu gatavoties darba turpināšanai ārpus Rīgas un
pārcelties uz Cēsīm, uz kurieni tika aizsūtīta lielākā daļa darbinieku.
Rīgā palika darboties Edmunds Freivalds un Rihards Bērziņš, jo viņu
uzdevums bija saņemt ziņas no Latvijas armijas galvenā štāba un
telefoniski nodot tās tālāk uz Cēsīm, lai ziņas caur Tallinu varētu
izplatīt tālāk. Bermontiādes laikā Rīgā “Latopress” piecu līdz sešu
cilvēku sastāvā nodrošināja visas ziņu aģentūras funkcijas, informējot
vietējo presi par vietējiem un ārzemju notikumiem un ārzemes – par
situāciju Latvijā.
Telefonsakari bija traucēti, tāpēc preses birojs ziņas sniedza
vietējiem medijiem, kuri savās slejās nepārtraukti atgādināja: “Latvijas
preses birojs turpina darboties un informē!” Biroja atrašanās vieta
līdz Bermontiādei bija Vaļņu ielā 20 (uz Kaļķu un Vaļņu ielas stūra),
pēc tam – “Brīvās Zemes” redakcijā Elizabetes ielā 14, vēlāk apšaudēm
mazāk pakļauta vieta izrādījās 8.pamatskolas telpas. Tomēr no apšaudēm
nebija pasargāti visi “Latopress” darbinieki, jo kritušo vidū bija arī
angļu valodas referente Elza Žiglēvica, kura tika nāvīgi ievainota
1919.gada 10.oktobrī, kad karavīriem piegādāja ēdienu.
