Kāpēc sēklas jāliek ledusskapī un jātraumē?

Dārzkopjiem būtu jāielāgo divi gaužām nelabskanīgi termini – stratifikācija un skarifikācija

Nedīgst ne «sitamas»? Bet varbūt uzdīgs, mazliet pasaldētas vai ar nagu vīlīti parīvētas? Par sēklu īpašo sagatavošanu sējai «Bauskas Dzīve» iztaujā Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza Lakstaugu laboratorijas vadītāju Inesi Nāburgu un puķu audzētāju, agronomi Ivetu Ozolu.

Jebkuram dārzkopim, bet jo īpaši tiem, kas paši vēlas no sēklas audzēt arī daudzgadīgās kultūras, būtu jāielāgo divi gaužām nelabskanīgi termini – stratifikācija un skarifikācija. Abi biedējošie vārdi savā ziņā paģērē to, ka jums uz mirki būs jāizliekas par māti dabu un jāapmāna smalkie sēklās ieprogrammētie mehānismi.

Stratifikācija – lai sēklas piedzīvo ziemu
Ja esat Dienvidamerikas verbenas piekritēju pulkā un iegādātas amatieru sēklas sīkpaciņā, tad pat uz tām var lasīt pamācību – ja iesētās sēklas slikti dīgst, podiņus uz pāris nedēļām vēlams ievietot ledusskapī.

Jā, šīs verbenas ir vienas no tām, kuru sēklām vajadzīga stratifikācija, proti, aukstuma periods. Pavisam vienkārši izsakoties – tām jāpiedzīvo ziema ar tās zemo temperatūru un mitrumu. Kaut mūsu salizturības zonā Dienvidamerikas verbenas lielākoties priecē tikai vienu vasaru, siltākā klimatā tās ir ziemcietīgas.

Daudzgadīgajiem augiem daba paredzējusi mehānismu, kurš neļauj tām izdīgt uzreiz pēc izsēšanās, pat tad, ja apstākļi ir vienkārši ideāli – ir gan pietiekami silti, gan mitri. Šis miera periods augiem ir dažāds. Tā laikā sēklās esošajām vielām, kuras kavē dīgšanu, ir jānoārdās. Kad tas noticis un augs saņem vajadzīgo siltumu un mitrumu, tam skaidrs – ziema garām, var sākt dīgt. Sasējot sēklas, kuras šo periodu nav izdzīvojušas, var gadīties, ka tās dīgšanu atliek uz vēlāku laiku, bet to jau reti kurš dārzkopis sagaida. Tāpēc, lai to paātrinātu, izmanto jau pieminēto stratifikāciju. Tai vajadzīgas divas ziemas periodam raksturīgās komponentes – aukstums un mitrums.