Plēves siltumnīcas arvien aktuālas

Neskatoties uz polikarbonāta uzvaras gājienu, plēves mājas jeb, kā pieticīgāk tās mēdz dēvēt, plēves būdas joprojām ir itin bieži izmantotas gan mazdārziņos, gan lielajās saimniecībās. Kas jāņem vērā, veidojot plēves seguma siltumnīcu, un kādu plēvi izvēlēties?

Ar polikarbonātu – sarežģīti un uzmanīgi
Agrāk plēves siltumnīca noteik-ti bija lētāka alternatīva. Tagad, kā norāda «Agrimatco» Iecavas veikala vadītāja Egita Savicka, par lētumu vairs īsti runāt nevar. Jau pērn plēvei cena esot pa-
lielinājusies par kādiem 15 līdz 20 procentiem.

Taču tās joprojām ir pašrocīgi visvienkāršāk uzstādāmās, pēc tam salabojamās un arī kopjamās siltumnīcas. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vecākais speciālists dārzkopībā Māris Narvils skaidro, ka, piemēram, būvējot polikarbonāta siltumnīcu, noteikti būtu vajadzīgs pieredzējis uzraugs vai to jāļauj darīt siltumnīcas piegādātājam, jo ar šo materiālu var ļoti viegli pieļaut kļūdas, kuras tās kalpošanas mūžu ievērojami saīsina. Teiksim, izveidojot kādu nepareizu caurumu stiprinājuma vietai, pa kuru vēlāk mitrums var tikt iekšā materiāla šūnās, un tur drīz vien sāk zelt aļģes. Ar to tad arī šīs siltumnīcas seguma dienas būs skaitītas, jo nomazgāt to nevar, gaismas caurlaidības vairs nav un tā vairs nevar kalpot savam mērķim.

Prom no vējiem un garām ēnām
Savukārt, lai uzbūvētu plēves siltumnīcu, tik īpašas prasmes tomēr nevajag. Jāņem gan vērā dažas būtiskas detaļas. Vispirms jau siltumnīcai jāizvēlas piemērota vieta. Nevis – re, kur brīvs pleķis, tur «stutēsim augšā», bet siltumnīcai jābūt novietotai ziemeļu-dienvidu virzienā, vietā, kura labi pasargāta no valdošajiem rietumu, ziemeļu, austrumu vējiem. Ja ilggadīgie stādījumi aizvēju nenodrošina, tad var izlīdzēties arī ar viena gada augiem ar prāviem stāviem: saulespuķēm, kaņepēm, topinambūriem, kukurūzu.

Pašlaik jau nokavēts, jo saule jau ir par augstu, taču vēlu rudenī (oktobra beigas, novembris) vai agri pavasarī (februāra fināls, marts) jāpavēro, kur un kā tuvumā esošie koki, ēkas veido garās ēnas. Svarīgi, lai siltumnīca vismaz astoņas stundas būtu saules gaismā. Ēnā temperatūra var būt zemāka, ko labi izjūtam pavasaros un rudeņos.

Izmēram ir nozīme
M. Narvils stāsta, ka pavasara/rudens zaļumiem un vēlāk tomātiem un gurķiem vidējai četru cilvēku ģimenei pietiek ar 10 līdz 12 m² lielu siltumnīcu. Ja vēlas audzēt vēl kādu siltummīlošu kultūru, piemēram, papriku vai baklažānus, tad vajadzētu 15 m². Taču, ja vien var atļauties, nav slikti, ja siltumnīcu veido arī lielāku, piemēram, lai tajā brīvi varētu ievietot lielākas ūdens tvertnes. Tās pavasara nestabilajos laika apstākļos kalpos arī kā papildu siltuma avots, jo pa dienu ūdens uzsilst, pa nakti tas šo siltumu atdod. Ja siltumnīcā ir divi tādi toveri, tad, papildus vēl augus sasedzot ar agrotīklu, salnas postu nenodarīs.

Runājot par siltumnīcas gabarītiem, svarīgi atcerēties – jo augstāks siltumnīcas jumts, jo labāks tajā mikroklimats. Absolūtais minimums ir 2,5 metri korē, bet sānmalās vismaz divi metri. Labāk, ja izaugušam gurķim vai tomātam virs galotnes ir vismaz
vēl metrs telpas – tātad vismaz 3,5 metri korē. Zemās piņģerotsiltumnīcās, kādas nereti redzam tieši ar plēves segumu, gaiss ļoti uzkarst un arī strauji atdziest, tāpēc tur nav labs mikroklimats augiem.

Plānojot siltumnīcas izmērus, ir vērts ņemt vērā arī to, ka plēve nopērkama standartplatumos. Pierēķinot klāt rezerves 20 cm katrā malā, lai plēvi var nostiprināt, būtu labi iekļauties šādos izmēros: trīs, seši, ir arī desmit un 12 metri platumā. E. Savicka atklāj, ka pieprasītākā ir sešus metrus platā plēve. Taču ir gadījumi, kad dārzkopim siltumnīcas jumtam vajag četrus metrus, un tad nu jādomā, ko darīt, – stiķēt vai griezt nost.