Reiz kāda kolēģe Sociālās apdrošināšanas aģentūras Bauskas rajona filiāles vadītājai INTAI SAVICKAI atzinusies – ja viņu redzot sapnī, tad zinot, ka viss būšot labi.
Reiz kāda kolēģe Sociālās apdrošināšanas aģentūras Bauskas rajona filiāles vadītājai INTAI SAVICKAI atzinusies – ja viņu redzot sapnī, tad zinot, ka viss būšot labi.
Kā jūtas pati Inta Savicka?
– Es esmu apmierināta ar dzīvi. Man ir rokas, kājas, bērni, vīrs, pārticība, darbs. Vai tā nav laime? Priecājos, ja arī citiem sokas labi. Kāpēc skaust? Netaisu problēmas tur, kur to nav. Nekad nevēlu citam sliktu, jo katrs ļauns vārds meklē savu vietu… Šodien esmu priekšgalā, rīt varu nebūt… Kas ņems darbā izbijušu priekšnieci?
Vai jau bērnībā vēlējāties kļūt par vadītāju?
– Gribēju būt skolotāja, veidoju speciālus «klases žurnālus», kuros liku saviem «skolēniem» atzīmes. Vecmāmiņa vislabprātāk mani būtu redzējusi medmāsiņas virsvalkā, taču man nebija īpaša mērķa, uz kuru tiekties. Izaugusi nolēmu, ka mācīšos par ekonomisti. Vadošā amatā esmu jau piecpadsmit gadu. Sfēra, kurā strādāju, ir ļoti specifiska. Mēs esam likuma izpildītāji, un likums ne vienmēr ir cilvēkam labvēlīgs. Pārsvarā ar savu sāpi un taisnību pie mums nāk vecie cilvēki, un viņu pārdzīvojumi nāk pār mūsu galvām. Tādos brīžos mierīgi apsēžos, pagatavoju stipru kafiju un ar kolēģiem pārrunāju radušos problēmu, lai uzzinātu, vai esmu rīkojusies pareizi. Ja mūsu uzskati sakrīt, tad viss kārtībā.
Esat romantiķe vai reāliste?
– Manī ir pa drusciņai no visa kā, tomēr vairāk stāvu uz zemes.
Jūs un ideāla sieviete?
– Nekad neesmu domājusi par to, kāda varētu būt ideāla sieviete… Es noteikti neesmu ideāla. Sievietei jāspēj apvienot darbs, mājas solis un jāatlicina laiks arī sev.
Jūsu vīrs un ideāls vīrietis?
– Īsts vīrietis ir uzticīgs, saprotošs, kurš nedala darbus sieviešu un vīriešu pienākumos. Svarīgi, lai es varētu uz viņu paļauties. Vīrs Ignass, kuru visi dēvē vienkārši par Romku, ir labsirdīgs, devīgs, sirdī un dvēselē lauksaimnieks, labs tēvs mūsu trim meitām. Vecākā meita Egija ir deviņpadsmit gadu veca, viņa studē mākslas vēsturi. Divus gadus jaunākā Eva Saulaines lauksaimniecības tehnikumā apgūst uzņēmējdarbības pamatus, bet pastarīte Simona apmeklē bērnudārzu.
Pēc kādiem kritērijiem vērtēsit nākamos znotus?
– Gribētos, lai puiši nekautrētos no savām jūtām – apķertu un nobučotu meitu manā klātbūtnē… Ja jau meitām patiks, tad man arī būs jāpatīk… Vienu gan es vēlētos – lai jaunie laulājas baznīcā. Mēs ar vīru arī laulājāmies baznīcā, un divdesmit divus kopdzīves gadus ir sajūta, ka mūsu laulību kāds sargā… Izklausās sentimentāli, vai ne? Kuloniņš ar Tēvreizi, ko man uzdāvināja draugi, izraisa līdzīgas izjūtas.
Jūs un auto.
– Man patīk braukt. Tiesības ieguvu 1973. gadā. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez mašīnas, jo tā ir vienkāršojusi manu ikdienu. Esmu kļuvusi slinka. Pašlaik braucu ar dienesta auto «Ford Scorpio».
Vai ir lietas, ko sev aizliedzat?
– Es sev atļauju visu, arī neprātības saprāta robežās. Uz katru balli man gribas jaunu tērpu. Tos man šuj vai nu mamma, kura ir profesionāla šuvēja, vai iegādājos veikalā. Ballēs nesēžu kā miets tikai tāpēc, ka esmu sabiedrībā pazīstama. Neatsakos no glāzes šampanieša. Lutinu sevi ar cūkgaļas karbonādi un frī kartupeļiem.
Pēc kā jūs dzīvē tiecaties?
– Pēc labklājības ģimenē. Kurš gan negrib labi dzīvot?!
