Ceļa malā, kas ved uz gaismas pili – Uzvaras skolu, palikuši tikai daži koki. Visvairāk visus «pievilka» tieši viens.
Ceļa malā, kas ved uz gaismas pili – Uzvaras skolu, palikuši tikai daži koki. Visvairāk visus «pievilka» tieši viens. Koks jau pie pašas zemes bija sadalījies vairākos atsevišķos stumbros, kuri vis netiecās pēc saules tik augstu, cik citi blakus esošie. Lapotne pacēlās zemāk, jo lielie stumbri bija izauguši ļoti slīpi. Un ikvienu priecēja šī viegli pieejamā zarotne.
Pa stumbru patika lodāt skudriņām un vabolītēm, zem lapām no lietus slēpās putniņi, mazi puišeļi lodāja pa zariem un šūpojās tajos. Koku par savējo uzskatīja arī iemīlējušies pārīši. Tik labi bija apsēsties uz lēzena zara pēc garas pastaigas agrā pavasarī! Vasarā te bija laba paslēptuve no saules. Tik viegli norunāt satikšanos «pie koka», un, protams, iegravēt koka stumbrā vārdus, kas nerūs, neizplūst un neizzūd.
Tik ļoti visi mīlēja šo koku, tik daudziem patika tajā iekāpt, tik daudziem – ierakstīt mizā savu vārdu. Un koks ziedoja sevi, ziedoja šīs mīlestības vārdā – daudz,
