Baušķenieces Ilgas Krampules vārds plašākās sportistu aprindās kļuva pazīstams 1973. gadā, kad viņa kļuva par Latvijas čempioni tā dēvētajā «sauszemes» spiningošanā.
Baušķenieces Ilgas Krampules vārds plašākās sportistu aprindās kļuva pazīstams 1973. gadā, kad viņa kļuva par Latvijas čempioni tā dēvētajā «sauszemes» spiningošanā.
Piecus gadus pēc čempiones titula iegūšanas viņa aizgāja no aktīvā sporta, bet no iegūtās «slimības» – «saindēšanās» ar sportu – Ilga Krampule nav spējusi atbrīvoties.
Tagad, sešdesmit trīs gadu vecumā, Ilga domā: «Ja mūsu, Bauskas septiņgadīgajā, skolā fizkultūru nebūtu sākusi pasniegt Mirdza Purva, tad noteikti es būtu «vesela», jo līdz trīspadsmit gadu vecumam – līdzko bija jāiet uz fizkultūras nodarbībām, tā man sāpēja sāni…». Regulāri apmeklējot fizkultūras stundas, jau pēc divpadsmit mēnešiem, 1948. gadā, Ilga izcīnīja pirmo vietu rajonā granātas mešanā. Tomēr ne jau panākumi lika Ilgai cīnīties sporta lauciņā. «Tas drīzāk bija apzinīgums, kas virzīja uz priekšu, tendence, lai darbs netiktu atstāts pusratā,» ieminas Ilga. Beidzot Bauskas 1. vidusskolu, Ilga iesaistījās Bauskas rajona Patērētāju biedrības volejbola un basketbola komandā.
Viņa vēl aizvien nebeidz brīnīties, kāpēc piekritusi aizstāvēt rajona godu spiningotāju pulkā. «Kad draugi uzzināja, ka spiningoju, nāca pie manis un teica, lai rādot, kur ir zivis. Biju neizpratnē, ko viņi no manis grib, jo es taču spiningoju stadionā, kur jāpelna punkti, nevis zvejoju no upes zivis,» ar smaidu atceras Ilga. 1970. gadā Ilga bija sporta biedrības «Vārpa» čempione spiningošanā. Ilga nebija divreiz mudināma braukt uz jebkurām sacensībām. «Laikam esmu viegli pierunājama. Atceros: roku kartupeļus, piebrauc meitenes un lūdz, lai braucu uz Biržiem spēlēt volejbolu. Es no lauka prom, tūlīt mašīnā iekšā… Vai arī – piezvana skolotāja Purva un aicina mani uz riteņbraukšanas sacensībām. Es, kura ne reizi nebiju braukusi tādās sacīkstēs, piekrītu… Ja jāsporto, tad jāsporto,» stāsta Ilga. Tāpēc viņa aizstāvējusi gan mediķu, gan slaucēju, arī skolotāju godu… No sportošanas laikiem llgai vissiltākās atmiņas saistās ar rajona komandas labo kolektīvu – korektajiem un elagantajiem vīriešiem un sirsnīgajām sievietēm.
«Nesaprotu, kā toreiz paguvu strādāt, apdarīt mājas darbus un vēl sportot? Tagad pat grāmatu nav laika izlasīt…,» brīnās Ilga. Kad izlasīsi, ja Ilga visvairāk par visu mīl uzturēšanos svaigā gaisā. Vislabprātāk viņa sēņo un slēpo. Ik mīlīgu ziemas dienu kāpj uz savām četrdesmit piecus gadus vecajām slēpēm un gar Mūsas krastu dodas Beku meža virzienā. «Kas tas ir, desmit kilometru dienā? Nieki!» bilst Ilga. «Pievērsieties sportam, smeliet spēkus no dabas. Galvu augšā un svaigā gaisā!» aicina Ilga un nosmej tādiem nebēdnīgiem smiekliņiem.
