Kamaniņu braucējam JURIM VOVČOKAM ir 26 gadi. Viņš kopā ar vecākiem dzīvo Iecavas pagasta «Vecgulbjos».
Kamaniņu braucējam JURIM VOVČOKAM ir 26 gadi. Viņš kopā ar vecākiem dzīvo Iecavas pagasta «Vecgulbjos». Nodarbošanās – zemnieks. Pagājušajā nedēļā Juris atgriezās no Ziemas olimpiskajām spēlēm Nagano.
1994. gadā Juris Vovčoks piedalījās Ziemas olimpiādē Lillehammerē, kur ieguva 21. vietu vieninieku nobraucienā, bet 12. vietu – pāru nobraucienā. Juris beidzis Murjāņu sporta ģimnāziju.
Kā jūs vērtējat savu startu pasaules prestižākajās sacensībās Nagano?
– Kopā ar pārinieku Māri Lēģeri palikām pēdējā – 17. vietā. Pirms došanās uz Olimpiskajām spēlēm nekādas ilūzijas neloloju, jo sapratu, ka treniņu bijis par maz. Pēc Ziemas olimpiskajām spēlēm Lillehammerē saslimu, gadu nesportoju. Pēc tam visu vajadzēja sākt no jauna. Kad atgriezos aktīvajā sportā, nebija ne iepriekšējā pārinieka, ne kamanu. Ar Māri Lēģeri kopā braucam pirmo gadu, bet pie Veras Zozuļas trenējos otro sezonu.
Kas bija jūsu pirmais treneris?
– Jānis Ozoliņš Murjāņos. Viņš man ir liela autoritāte. Ar Veru Zozuļu nekādu domstarpību nav, taču man tuvāks trenera Ozoliņa stils.
Lai gan Nagano jūs piedzīvojāt neveiksmi, tomēr nevar noliegt, ka aizvadītā sezona noritēja veiksmīgi.
– Piedalījāmies Pasaules kausa izcīņas sešos posmos. Viens posms risinājās Latvijā, pārējie – dažādās vietās Vācijā un Austrijā. Neaizbraucām tikai uz Kanādu. Mums ļoti labi veicās pirmajā posmā Siguldas kamaniņu trasē, kad ierindojāmies pirmajā vietā. Pasaules kausa izcīņas visu posmu summā dabūjām 12. vietu. Tas patiešām nebija slikts rezultāts.
Ar ko jūs pārsteidza Japāna?
– Pirmais pārsteigums bija decembrī, kad Olimpiskajā nedēļā ieradāmies Nagano, lai trenētos. Laika starpība ar mūsu platuma grādiem ir septiņas stundas. Sākumā bija grūti pierast, toties Olimpisko spēļu laikā nekādus adaptācijas sarežģījumus neizjutu. Apmetāmies Olimpiskajā ciematā, kur sportistu uzņemšanai bija uzbūvētas daudzdzīvokļu mājas. Eiropas komforts, ierastais sadzīves stils – nekādas japāņu eksotikas.
Sportistiem Olimpiādē bija noteikts kāds speciāls dienas režīms?
– Nekā tamlīdzīga. Katrs pats varēja plānot savu laiku. Kad sākās treniņbraucieni, cēlāmies jau piecos no rīta, jo pulksten astoņos vajadzēja atrasties trasē. Pēdējā laikā sportisti izmantoja izdevību apmeklēt visas sacensību vietas. Es vēroju bobslejistu sacīkstes un hokeja mačus.
Varbūt iepazināties ar kādu japāni?
– Cilvēkiem ir maldīgs priekšstats par sportistu dzīves ritmu Olimpiādes laikā. Tā nav ekskursija, kur iepazīstas, aplūko eksotiskas vietas un izklaidējas. Dzīve Olimpiskajā ciematā patiesībā ir noslēgta, sportisti satiekas tikai ar saviem kolēģiem. Nevienam neienāk prātā skraidīt apkārt un meklēt kādus iespaidus ārpus sporta. Īsti japāniskā vidē gadījās būt tikai divas reizes. Kopā ar citiem mūsu komandas biedriem aizgājām uz templi Nagano, bet nākamajā dienā pēc Olimpiādes slēgšanas – ekskursijā uz dabas rezervātu.
Jums ir iespējas salīdzināt Ziemas olimpiskās spēles Lillehammerē un Nagano.
– Lillehammere man vienmēr paliks atmiņā, iespaids bija ļoti spēcīgs. Man šķiet, ka ikviens sportists, kurš Olimpiādē piedalās pirmo reizi, izjūt īpašu saviļņojumu. Ja runājam par sacensību organizēšanu, trašu iekārtojumu un citām būtiskām lietām, tad atšķirība nebija jūtama. Olimpiskās spēles vienlīdz nevainojami bija organizētas gan Norvēģijā, gan Japānā. Nu vienīgi dažas nianses – spēļu atklāšanas ceremonija Lillehammerē man labāk patika. Toties noslēgums Nagano bija grandiozs.
Ir liela atšķirība starp televizora ekrānā vēroto un klātbūtni ceremonijā.
– Godīgi sakot, mēs neredzējām pat daļu no tā, kas tika piedāvāts televīzijas skatītājiem. Sportisti piedalījās atklāšanas parādē, bet svētku uzvedumu mums neizdevās noskatīties. Tajā pašā dienā sportistiem jau bija paredzēti treniņbraucieni, tādēļ valdīja liela steiga.
Jūsu turpmākie nodomi?
– Kamaniņu sezona parasti beidzas februārī un atsākas rudenī. Pagaidām strādāšu zemnieku saimniecībā. Mums pieder 17 hektāru zemes, audzējam kartupeļus un kāpostus. Mani sasniegumi sportā atkarīgi tikai no paša. Uz treniņiem braucu brīvajā lai- kā. Nemēdzu kaldināt utopiskus plānus, taču nenoliedzu, ka gribētu piedalīties arī nākamajās Ziemas olimpiskajās spēlēs 2002. gadā.
Pastāstiet, lūdzu, par savu ģimeni!
– Man ir mamma, tētis un māsa Dace. Viņa strādā par medicīnas māsu. Tētis ir ukrainis, dzimis Aizkarpatos. Neesmu iemācījies tēva dzimto valodu. Ar saviem Aizkarpatu radiem nākas sarunāties krieviski.
Jums gadījies būt sava tēva dzimtenē?
– Vecvecāki jau miruši. Pirmo reizi Ukrainā nokļuvu pusaudža gados, bet otrreiz aizbraucām pērn. Radi uzaicināja uz kāzām.
Ar kādu auto braucat?
– Man pieder «Ford Sierra». Neesmu izvēlīgs. Galvenais, lai mašīna ripotu uz priekšu.
Uzskatāt sevi par taupīgu vai izšķērdīgu?
– Tagad visiem jābūt taupīgiem. Man nav tādas naudas, lai varētu ar to mētāties. Nedzeru, nesmēķēju un neapmeklēju kafejnīcas. Mani pilnībā apmierina lauku dzīves rāmais stils, bet visu enerģiju veltu vienam mērķim – kamaniņu sportam.
