Cukurbiešu audzētāju līgumu slēgšana ar pārstrādes uzņēmumiem kārtējo reizi parādījusi, cik nesakārtota Latvijā ir lauksaimniecības politika.
Cukurbiešu audzētāju līgumu slēgšana ar pārstrādes uzņēmumiem kārtējo reizi parādījusi, cik nesakārtota Latvijā ir lauksaimniecības politika. Zemnieki joprojām palikuši neziņā, kā šogad iepirks graudus, un strādātgribošie laucinieki drošākas cerības saista ar cukurbietēm. Tādēļ tik strauji kā nevienu iepriekšējo gadu – trijās dienās – Iecavā noslēdza līgumus par sakņu piegādi Jēkabpils cukurfabrikai. Vispirms uz Iecavu aiztraucās tie audzētāji, kuri nebija iekļuvuši Jelgavas cukurfabrikas reitinga tabulā un kuriem biešu piegādes termiņš ir tikai novembra beigās un decembrī. Iecavnieki savukārt neparedzēja tik aktīvu reakciju un pirmajā dienā neatteica tiem, kuri nav Jēkabpils cukurfabrikas akcionāri. Tā žiglākajiem izdevās aizsteigties priekšā ilggadējiem un Jēkabpils pārstrādes uzņēmumam uzticamiem cukurbiešu piegādātājiem. Pēdējā iespēja ir Liepājas cukurfabrika, bet mūspuses lauksaimniekiem tā nav izdevīga pieņemšanas punktu lielo attālumu dēļ. Pērn baušķenieki gan transportēja bietes uz Dobeles rajonu, jo Liepājas fabrikas jauda nebija pilnībā noslogota.
Nevaru pateikt priekšā, kas galu galā jādara, lai censonīgajam un pārmērīgi pacietīgajam latviešu zemniekam tiktu nolikts drošs pamats zem kājām. Proti, – lai viņš varētu bez nervozēšanas kopt laukus, sēt, tērēt naudu un saņemt atpakaļ atdevi. Cukurrūpniecības nozare līdz šim bija vienīgā, kas stabili kreditēja lauciniekus. Cerēsim, ka tā būs arī turpmāk, lai gan fabrikas var uzstādīt savus noteikumus, ne tik labvēlīgus visiem zemniekiem.
Tas jau nomanāms šogad, jo Jelgavas cukurfabrika nepārprotami priekšroku devusi plaša vēriena saimniekiem. Protams, uzņēmumam tas ir izdevīgāk, bet katrs zemnieks grib strādāt un nopelnīt.
Bauskas tautas namā 19. martā paredzēts sasaukt rajona graudaudzētāju lielo sapulci. Aicinās ierasties arī graudu pārstrādes uzņēmumu pārstāvjus, lai tomēr iegūtu skaidrību par «spēles noteikumiem» šajā gadā. Kāds pieredzējis lauksaimnieks ironiski izteicās, ka īstā skaidrība droši vien būšot tad, kad sāksies ražas novākšana un graudu iepirkšana.
Bet – daudzi vēl nav aplēsuši, cik šajā pavasarī iesēs, jo nezina, par kādām cenām izaudzēto iepirks, vai vērts tērēt līdzekļus un darbu. Spriežot pēc tā, ko dzirdēju «Dobeles dzirnavniekā», graudaudzētāji nevar lolot ilūzijas par pretimnākšanu. Nepirks vairs rudenī dzirnavnieki tik daudz labības kā agrāk. Kāpēc viņiem jāņemot tie lielie kredīti un jāuzturot bankas. Naudu samaksās par to, cik vajadzīgs viena mēneša patēriņam. Galu galā valdība pērnruden esot pateikusi priekšā, kā norēķināties, – ja reiz mēneša laikā piegādātājiem jāsamaksā, tad iepirks pa mēnešiem un tā arī maksās.
Ko darīs zemnieki? Droši vien katram pašam jāizlemj, kā viņam ir labāk. Bet uz rajona Sēklu inspekciju pavisam kūtri ved pārbaudīt graudus, nav izteiktas intereses par sēklas iegādi. Pavasara mēnesim martam neraksturīgs klusums… Vai lauki paliks neapsēti? Tā nedrīkstētu būt.
