Brunaviete ALVĪNE LEVANE uz pasauli pirmo reizi paraudzījās 1898. gada 24. martā. Tādā pašā pavasari gaidošā dienā kā šī, tikai pirms 100 gadiem.
Brunaviete ALVĪNE LEVANE uz pasauli pirmo reizi paraudzījās 1898. gada 24. martā. Tādā pašā pavasari gaidošā dienā kā šī, tikai pirms 100 gadiem.
Alvīnes Levanes mūžs. Simt gadu nodzīvot, divus pasaules karus pārlaist, piedzīvot neskaitāmas varu un valdību maiņas, priecāties par trim bērniem, četriem mazbērniem un trim mazmazbērniem. Simt reižu sagaidīt jaunu pavasari atnākam.
Par garajiem gadiem, kas šai saulē nostaigāti, vēl itin moži stāsta pati jubilāre Alvīne Levane:
«Tepat vien esmu visu mūžu nodzīvojusi. Dažbrīd neliekas, ka simts pagājis. Citu dienu gan domāju, vai, cik ilgi jau dzīvoju. Jānis mani kaimiņu sētā noskatīja un atveda uz šejieni. Agrāk galvenais bija darbs, tagad vairāk jādomā par veselību. Divi kari bijuši, ko lai par tiem stāsta. Nebaidījos un izdzīvoju. Pēdējo gan atceros, dzīvoja mūsu mājā ģenerāļi un adjutanti. Bet es no mājām prom negāju. Tikai, kad fronte nāca, tad tepat līdz mežiņam bijām aizgājuši, kādu laiku noslēpāmies. Vīrs bija labs un strādīgs, nedzēra. Tagad nu viena esmu palikusi, visi mana gājuma cilvēki nomiruši. Pie dēla dzīve laba. Cik varu, es arī palīdzu: zeķes adu, nomizoju kartupeļus. Tā nu dzīvoju.»
Var tikai apskaust Voldemāru Levanu. Pašam jau vairāki gadu desmiti plecos, bet vēl ir dzīva mamma, ar kuru aprunāties, padomu paprasīt. Pieiet un noglaudīt galvu. Kāda bijusi mammas dzīve? Kur meklējams viņas ilga mūža noslēpums?
«Darbā,» saka Voldemārs, «noteikti darbā. Un arī bitēs. Vēl nesen viņa nodarbojās ar biškopību. Vērodama nerimstošās medus vācējas, pati mācījusies viņu čaklumu un darba mīlestību. Mamma ne reizi nav bijusi slimnīcā. Tikai tagad biežāk ataicinām dakteri. Bet viņai jau ir mazmeita Guna, vecāsmātes prieks un palīgs. Dažreiz gan mamma aizrunājas par pārāk ilgo mūžu un vientulību, jo visi kaimiņi jau apmiruši. Tad aicinām mazmazdēlu Didzi. Sākas runas par grāmatās lasīto, par mājas pieciem kaķiem, kuriem katram savs raksturs un uzvedība. Un, rau, mammai diena kļūst gaišāka. Tādējādi mēs visi saņemam no viņas labo enerģiju, možumu un skaidro skatu uz dzīvi. Vienmēr mamma gaida savu dēlu Arvīdu, kurš dzīvo Alūksnes pusē, arī viņa bērnus un mazbērnus. Šajās dienās pavasaris mūsu mājās ienāk ar īpašu mīlestības, sirsnības un gaišuma noskaņu.»
