Arvīds Stūris ir baušķenieks kopš dzimšanas. Arī vecvecāki gan no tēva, gan mātes puses bijuši baušķenieki.
Arvīds Stūris ir baušķenieks kopš dzimšanas. Arī vecvecāki gan no tēva, gan mātes puses bijuši baušķenieki. Dzimis Arvīds Stūris 1922. gadā. Viņa atmiņas par Bausku ir plašas un, kā apgalvo pats Arvīds, par to viņš varētu stāstīt dienām. «Bet ne jau katrs to visu var noklausīties un saprast, kā agrāk bijis,» uzskata Arvīds.
Visu darba mūžu Arvīds Stūris nostrādājis rajonā par sakarnieku, kāpis telefona līniju stabos un vērojis Bausku arī no augšas, no cita redzes punkta vārda tiešajā nozīmē.
Kā klājās Bauskā toreiz, jūsu bērnībā?
– Līdz 1934. gadam Latvijā valdīja vispārēja demokrātija. Tāpat kā tagad, avīzēs «cūkoja» partiju vadītājus, zīmēja par viņiem karikatūras. Bija dažādas biedrības, kas ecējās un ārdījās. Kādu rītu uz Mēmeles tilta lokiem baušķenieki ieraudzīja uzzīmētus kāškrustus, lozungus. Uz alus brūža sienas ar sarkaniem burtiem parādījās uzraksts «Latviešiem – darbu un maizi!». Uzrakstu tūdaļ aizkrāsoja. Taču, ja labi ieskatās, to var redzēt vēl šodien. Pērkoņkrustieši Tautas namā rīkoja aģitācijas sapulci, savukārt pretinieki, kreisie, zem skatuves bija palikuši «elles mašīnu» ar pulksteņmehānismu, kuru, par laimi, laikus atrada apkopējs. Nevarēja manīt, ka Rātslaukumā remontētu kādu māju. Kopumā bija diezgan drūmi.
Sākoties «Ulmaņlaikam», notika straujš pavērsiens. To labi varēja just saimnieciskajā dzīvē. Aizsargi tūlīt pat Tautas namam uzbūvēja jaunu balkonu. Saimniecības ēkām kā ugunsnedrošus aizliedza papes jumtus. Tika likti skārda jumti. Tirgus laukumā, tirgojot no ratiem, zirgs bija jāizjūdz un jānoved malā.
Sakarnieks. Kāpēc tieši šī profesija?
– Par sakarnieku sāku strādāt «vācu laikā», 1942. gadā. Vācieši ļoti necieta, ja kāds staigāja bez darba. Tādēļ grāba ciet pat uz ielas, kurš pagadījās, un lika strādāt. Arī mani reiz tīri nejauši kāds šucmanis turpat no ielas piepulcināja bariņam, ko dzina darbā uz aerodromu. Visu dienu nācās dēļus cilāt. Protams, ar tādiem «gadījuma darbiem» nebiju mierā. Tad sameklēju darbu sakaru kantorī.
Kāds toreiz, «vācu laikā», bija telefona līniju tehniskais aprīkojums?
– Pirmskara un pēckara telefona līnijas atšķīrās kā diena no nakts. Kad sāku strādāt, galvenais uzdevums bija remontēt līnijas. Tās bija labi saglabājušās – stabi impregnēti, vadi kārtīgi apstrādāti. Telefona aparāti gan toreiz bija primitīvi, ar roku griežami, ar baterijām. Dažs pat vairākus gadu desmitus vecs, ar koka apdari. Bija arī «VEF», «Ericson» aparātiņi. Toties visur varēja piezvanīt, bija lieliska dzirdamība.
Reiz nokritu zemē ar visu stabu. Tas notika Bārbelē. Savainoju kāju, bija jāārstējas Rīgā. Bet ārstēšanos nodrošināja par brīvu.
1944. gadā, pēc padomju armijas ienākšanas, bija jālikvidē kara radītie postījumi. Rīgas iela bija pilna ar gruvešiem, tikko mašīna varēja izbraukt cauri. Ielās bija sakrituši vadi, katrai mašīnai līdzi vilkās vadu murskulis. Mūsu pirmais darbs bija šos saplosītos vadus savākt.
Kas, jūsprāt, būtu jāmaina šodienas Bauskā?
– Kā vecam baušķeniekam man jau ilgu laiku kremt skats uz krastmalu, kas redzama, iebraucot Bauskā pār Mēmeles tiltu. «Ulmaņlaikā» tur vasarās visa dzīve notika – cilvēki peldējās, makšķerēja. Visgarām bija glīti krāsotas margas, pati krastmala tīra. Kopš kara laikiem tur vairs nekas nav darīts – margas salocītas, viss melns, nozelējis. Bet pirmo iespaidu par Bausku daudzi taču saņem tieši šajā vietā.
