«Bauskas Dzīves» žurnālistes AINAS UŠČAS sagatavotos materiālus tematiskajām lapām par reliģiju, kultūras dzīvi, skolu lietām noteikti esat lasījuši. Šoreiz Aina pati ir intervējamās lomā.
«Bauskas Dzīves» žurnālistes AINAS UŠČAS sagatavotos materiālus tematiskajām lapām par reliģiju, kultūras dzīvi, skolu lietām noteikti esat lasījuši. Šoreiz Aina pati ir intervējamās lomā.
– Pirmo reizi esmu intervēta 1990. gadā Lietuvas presē, kad atbildēju uz kāda Pakrojas laikraksta žurnālista jautājumiem. Pēc 1991. gada janvāra notikumiem Viļņā nācās sniegt arī interviju Lietuvas televīzijai. Bet citādi man ne visai patīk stāstīt par sevi. Izvairos no nejaušām ielu aptaujām. Uzskatu, ka nesagatavots cilvēks ātrumā reti kad var izteikties precīzi. Par saviem vārdiem ir jāatbild. Visjaukākā man bija intervija, kad sarunājāmies ar kolēģi Tamāru Šmiti 1990. gada «Bauskas Dzīves» Ziemassvētku numuram.
uu Tad šī būs otrā intervija «Bauskas Dzīvei», avīzei, kurā tu strādā kopš 1985. gada. Varbūt parunāsim par prieku, skumjām un darbu.
Māka pateikt otram labu
Prieku man sagādā ļoti daudz kas. Gandarījumu rodu grūtību pārvarēšanā. Ne fizisko, sadzīves, drīzāk – garīgo, kas saistās ar savas iekšējās pasaules sakārtošanu. Esmu ārkārtīgi skaidri sapratusi, ka nedrīkst sevī paturēt to labo, ko gribas pateikt otram. Jāpārvar sevī kūtrums, varbūt kautrība, nav jāskopojas ar labiem vārdiem, patiesiem, no sirds nākošiem. Diemžēl ne vienmēr es to izdaru. Noslinkoju, reizēm esmu nevērīga. Bet, kad tas ir paveikts, tad priecājos. Mani priecē negaidīti un tikko nojaušami uzmanības apliecinājumi. Strādāju arī Mākslas skolā. Ja audzēkņu domāšanas ātrums un iztēle apsteidz manējo, jūtos gandarīta. Priecājos, ka manai meitai Laurai nepiemīt tās īpašības, ar kurām es cīnos sevī, piemēram, godkāres trūkums, mērķtiecības trūkums sevi apliecināt. Prieku sagādā skaņu ieraksti, grāmatas, veikali, kuros šīs lietiņas pārdod. Izstādītas preces nemaz obligāti nav jāpērk.
Man piemīt kosmiskas skumjas
Katrā negatīvā situācijā cenšos saskatīt kādu racionālu kodolu. Kāpēc dusmoties par to, ko es tāpat nevarēšu novērst vai ietekmēt. Mani vairāk skumdina atsvešinātība cilvēku vidū, šī mūsu gadsimta beigu raksturīgā tendence. Vēl skumstu par tuviem cilvēkiem, kuru vairs nav šajā pasaulē, jo ar katra aiziešanu noslēdzas arī kāda manas dzīves epizode.
Žurnālistam jāizkopj prasme klausīties
Strādāju Pieminekļu aizsardzības inspekcijā, kad nonācu avīzē, biju pat sajūsmā, ka te ir tik daudz ko darīt. Nespēju strādāt slēgtās iestādēs, pie rakstāmgalda. Žurnālistikā visu esmu apguvusi, praktiski darbojoties. Piemēram, zinu, ka visvieglāk cilvēks atklājas tad, kad tu neko viņam nejautā, bet ļauj izrunāties. Tad no visas runas plūsmas jāatsijā būtiskākais. Tā ir žurnālistikas darba pieredze, ko esmu izkopusi sevī. Cilvēki jūt, kad tu esi atvērts pret viņiem, kad, ne. Tā ir arī zināma drosme – būt atvērtam, atklātam pret otru. Žurnālista darbā tas ir jāprot. Nav viegli intervēt cilvēkus pa telefonu. Man ir jāredz sarunu biedra acis, viņa žesti. Mazāk tīkami ir skaitļu, faktu apkopojumi, bezpersonisku ziņu vākšana.
