Daina Ziemele «Bauskas Dzīvi» par savu avīzi sauc jau 30 gadu. Pēdējā laikā redakcijā viņa vairāk sastopama brīžos, kad ir jāaizvieto kāds kolēģis.
Daina Ziemele «Bauskas Dzīvi» par savu avīzi sauc jau 30 gadu. Pēdējā laikā redakcijā viņa vairāk sastopama brīžos, kad ir jāaizvieto kāds kolēģis. Tad parasti atceras talkā paaicināt Ziemelīti. Jā, un vēl viņa regulāri redakcijā ir ceturtdienu rītos, kad datorā ievada «Nedēļas malku» – vienu no populārākajām avīzes rubrikām.
Kā jūs izskaidrotu šo dīvaino apgalvojumu: «Es «Bauskas Dzīvi» arī dzirdu»?
– Ar savu avīzi klātienē tagad tiekos epizodiski, bet domās arvien esmu kopā ar – uzdrošinos teikt – kolēģiem. Dažus pazīstu jau sen, citus vēl tikai «apgūstu». Kad atveru kārtējo «Bauskas Dzīves» numuru un lasu, zemapziņā dzirdu balsis: Jāņa un Viļņa klusināto plūdumu, Ingas emocionālo intonāciju, Žannas precīzo dikciju, Ainas pārliecinošo toni, Anitas noskaņu maiņu – no gaišās līdz raižu pelēkai, Mārītes atturīgi samierinošo izklāstu. Visi, arī tie, kuru vārdi tik bieži netiek publiskoti, strādā vienīgi lasītājam. Kad darbadiena ir galā (nereti ļoti vēlā vakara stundā) un datori izslēgti, kolēģi atgādina iztukšotas medus kāres. Bet nākamā rītā notiek brīnums: tās atkal ir piepildītas, un atkal diena paies uz garīgo spēku pārtēriņa robežas.
Pastāstiet, lūdzu, kā top jūsu «Nedēļas malks»?
– Pats no sevis. Uz papīra «uzmestos» faktus, ceturtdienai tuvojoties, izsijāju, atstāju tos, kas manī vel deg vai sāp, un mēģinu vesela raksta tēmu iespiest pāris teikumos. Nepretendēju uz notikumu analītisku vērtējumu, bet uzdrošinos sniegt subjektīvu skatījumu. «Nedēļas malks» nebūs mūžīgs. Punktu pielikšu, pirms tas būs apnicis pašai un citiem.
Kā jūsu pārziņā nonāca «Literārā lappuse»? Vai pati arī rakstāt dzeju?
– Gluži vienkārši tas tā ir noticis. Neatceros, ka man kāds būtu uzspiedis: tev tas ir jādara. Pati dzejoļus nerakstu, bet apbrīnoju cilvēkus, kuri to var, grib un prot. Sadzīvoju gan ar «Malku», gan ar poēziju. Uzskatu, ka prātam un emocijām jāturas līdzsvarā, bet to nav viegli noturēt.
Redakcijā jūs nereti aizvietojat arī korektori. Kā mūsdienās skan latviešu valoda?
– Tā kļūst aizvien piesārņotāka. Lai nu kā, bet padomju laikā par latviešu valodas tīrību Žurnālistu savienība rūpējās īpaši. Krieviskais vēl nav izskausts, bet angliskais jau posta. Atšķirībā no Baltijas jūras valodas attīrīšanai investīcijas nav vajadzīgas, tikai vēlēšanās. Kad top kārtējais «Bauskas Dzīves» numurs, strādā «brigāde», kas cenšas novērst valodas kropļojumus un izravēt negludumus. Par to es priecājos, jo manai avīzei jābūt labai avīzei.
