Pirmdien bija Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, kas vismaz samaisīja sastāvējušos ūdeņus un lika pārdomāt šo tēmu kaut masu informācijas līdzekļos.
Pirmdien bija Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, kas vismaz samaisīja sastāvējušos ūdeņus un lika pārdomāt šo tēmu kaut masu informācijas līdzekļos. Un atzīt varam tikai vienu – bērniem šajā zemē klājas grūti, nekādas koncepcijas, ne arī sistēmas viņu tiesību aizsardzībā nav. Protams, daudzi savrupi cenšas darīt un padara pat neiespējamo…
Šodien Īslīces SOS bērnu ciematā ierodas Zviedrijas princese Liliāna un daudzas personas, kas viņu pavada. Viņa ir šeit, lai Latvijas bāriņbērniem dāvātu bibliotēku. No princeses Liliānas fonda līdzekļiem tiks aprīkota SOS ciemata bibliotēka un iegādāta nepieciešamā literatūra.
Šonedēļ «Bauskas Dzīve» uzņēma norvēģu žurnālistu no Lillehammeres avīzes – Oli Mati Matisenu, kurš apmeklēja arī Īslīces SOS bērnu ciematu. Norvēģijas kolēģis informēja, ka viņa valstī ir 40 tūkstoš cilvēku, kuri sponsorē SOS-Kinderdorf sistēmas ciematos mītošos bērnus daudzviet pasaulē. Kā zināms, pašā Norvēģijā bāriņbērnu ciematu vispār nav…
Rakstot par šiem dāvinājumiem, piebildīšu vēl tikai to, ka 1. jūnijā Latvijā noslēdzās akcija «Nepaej garām!». Tās laikā ikviens pašu valsts iedzīvotājs varēja ziedot līdzekļus grūtībās nonākušo bērnu atbalstam. Piemēram, Daugavpilī izstrādāts projekts bērnu sociālās rehabilitācijas centra izveidei. Pilsētas iedzīvotāji akcijas laikā tam ziedojuši… četrus santīmus, tā vēsta «Neatkarīgā Rīta Avīze». Nekad nepiekritīšu domai, ka pie visa vainojama mūsu nabadzība. Drīzāk kaut kas nav kārtībā ar mūsu sirdīm.
Pirms dažiem gadiem biju Amerikas Savienotajās Valstīs, apmeklēju arī Arnolda Palmera vārdā nosaukto sieviešu un bērnu klīniku, kas atrodas Floridas pilsētā Orlando. Viens no slimnīcas lielākajiem sponsoriem ir basketbola zvaigzne Šakils O’Nīls. Ne jau klīnikas aprīkojuma standarti un bagātība mani pārsteidza, bet… bukletiņš ar virsrakstu «Bērnu tiesības slimnīcā», kurā bija teikts: «Kamēr esmu slimnīcā, es sagaidu: ka man būs laiks spēlēm; ka cilvēki, pirms ienāks manā palātā, klauvēs pie durvīm; ka ārsti un māsiņas nosauks savus vārdus; ka slimnīcas personāls sapratīs, ka man dažreiz ir jāraud; ka es drīkstu visur ņemt līdzi savas mīļās mantiņas; kad man būs nepieciešams, kāds samīļos mani; ka man vienmēr izstāstīs, kas ar mani tiek darīts un kāpēc… utt.» Tas naudu neprasa, vai ne?
