Redakcijā saņēmām šādu vēstulīti no mūspuses meitenes Ilzes Dūmiņas: «Varbūt daudzi Bauskas pusē vairs neatceras divas meitenes Ilzi un Kiku (Kristīni).
Redakcijā saņēmām šādu vēstulīti no mūspuses meitenes Ilzes Dūmiņas: «Varbūt daudzi Bauskas pusē vairs neatceras divas meitenes Ilzi un Kiku (Kristīni). Pirms dažiem gadiem mēs cītīgi rakstījām «Bauskas Dzīvei». Es pašreiz uzturos Anglijā. Lasot šejienes žurnālus, atrodu daudz interesantu publikāciju, kuras ir vērts pārtulkot un publicēt. Piemēram, intervija ar aktrisi Gloriju Stuarti (žurnālā «Hallo!»), ko nosūtu jums.»
Tā kā tikko Bauskā skatījāmies «oskaroto» filmu «Titāniks», mūsu lasītājiem piedāvājam tikšanos ar aktrisi, kurai bija nozīmīga loma šajā lentē, – GLORIJU STUARTI – viņa tika nominēta Oskaram par labāko otrā plāna sieviešu lomu filmā «Titāniks».
Glorija Stuarte ir 87 gadus veca. Viņa ir bijusi Holivudas filmu aktrise kopš 1930. gada. Viņa ir arī talantīga grāmatu māksliniece. Režisora Džeimsa Kamerona (James Cameron) vēsturiskajā mākslas filmā «Titāniks» Glorija Stuarte spēlē 101 gadu vecu sievieti, kura izdzīvojusi kuģa katastrofā. Viņa tika nominēta Oskaram kā labākā otrā plāna aktrise. Šo balvu gan saņēma Kima Beisindžere.
Kā jūs tikāt pie lomas «Titānikā»?
– Man piedāvāja šo iespēju filmēties. Atsūtīja scenāriju. Jau sākot to lasīt, sapratu, ka tas būs lieliski. Neticēju, ka tas notiek ar mani. Daudzas sievietes manos gados baidās izskatīties vecākas. Es nodomāju: tu negribi spēlēt vecāku sievieti? Negribi sevi izkropļot? Un tu domā, ka esi aktrise?! Es piekritu uzreiz. Kamerons gribēja zināt: «Vai man nekas nebūšot pretī uz noklausīšanos būt bez kosmētikas?» Atbildēju – protams, bet nodomāju: man nebūtu nekas pretī atnākt kailai, ja tas ir vajadzīgs. Man nav no kā kautrēties.
Vai tas bija grūts darbs – filmēties?
– Man tas nebija tik grūti, ja salīdzina ar pārējiem. Cēlos četros pēcpusdienā, pabrokastoju un sešos biju grimētavā. Stundas bija garas, bet regulāras. Varēju pati sevi organizēt.
Ko jūs atceraties par režisoru Džeimsu Kameronu?
– Atceros viņa runu Zelta Globusa nominācijā. Īsi viņš pastāstīja par filmu «Titāniks»: «Tā izmaksāja tikai 200 miljonu dolāru, un filma ir par vienu vecu lēdiju un vēl dažiem ar laimīgām beigām, kur visi nomirst.»
Jūs esat dzimusi un uzaugusi netālu no Losandželosas?
– Esmu dzimusi Sant Monikā, 1910. gada 4. jūlijā.
Vai jūsu ģimene bija saistīta ar šovbiznesu?
– Nē. Mans tēvs Franks bija jurists. Māte Alise – māksliniece.
Kad jūs sākāt domāt par aktrises karjeru?
– Tas notika, kad man bija astoņi vai deviņi gadi. Savācāmies visi kaimiņbērni kopā, uztaisījām skatuvi un spēlējām pieaugušajiem teātri.
Tā bija pirmā, bet ne pēdējā loma?
– Visu skolas laiku spēlēju teātri. Vēlāk aizgāju uz Teātra universitāti Kalifornijā. Paralēli mācībām strādāju vietējā avīzē par ziņu žurnālisti. Abas profesijas gribēju turpināt, bet bija jāizvēlas. Nolēmu kļūt par aktrisi.
Ko ģimene domāja par jūsu lēmumu?
– Tēvs nomira, kad man bija deviņi gadi. Māte apprecējās otrreiz. Patēvs nebija ļoti ieinteresēts, bet mamma gan – sekoja visām manām izrādēm, ļoti priecājās, kad sāku filmēties savā pirmajā filmā.
Kas ir jūsu dzīvē vislielākais sasniegums?
– Mana meita! Viņa ir ļoti talantīga. Silvija ir lieliska meita, brīnišķīga māte un laba sieva.
