Sagadījās tā, ka ar vienu no šodienas jubilārēm – svitenieti Noru Pūcēnu – ceļā izmainījāmies.
Sagadījās tā, ka ar vienu no šodienas jubilārēm – svitenieti Noru Pūcēnu – ceļā izmainījāmies. Kamēr mēs braucām uz Sviteni, viņa torīt bija devusies uz slimnīcu Rīgā, lai turpinātu ārstēšanos. Sūtot Norai Pūcēnai sirsnīgus labas veselības un izturības vēlējumus, lūdzām par viņu pastāstīt Svitenes pagasta padomes priekšsēdētāju Genovefu Lapsu.
– Viss Noras Pūcēnas mūžs pagājis Svitenē. Šoziem viņai būs liela jubile- ja – septiņdesmitā dzimšanas diena. Mūsu Noru var salīdzināt ar Zemgales mālu – tā sīkstumu, un varbūt tas viņai mūža gājumā mācījis būt stiprai. Kopš Saulaines lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas, piecdesmito gadu sākumā, Svitenes kolhozs un vēlāk paju sabiedrība bijusi viņas pirmā un vienīgā darbavieta.
Agronomes gaitās neskaitāmas reizes pārstaigāti visi lauki. Arī pensijā būdama, viņa apkopj prāvo zemes gabalu pie mājas, kur audzē kāpostus. Pie logiem iekoptas puķu dobes, bet ap māju plešas augļu dārzs, kurā katrs kociņš, reiz pašas stādīts, tagad dod brangu ražu.
Piedzīvots ne mazums nelaimju – zaudēts vīrs, dažu dienu laikā nācies apglabāt abas māsas, brālis pazudis jau kara gados. Noras ģimenē bērnu nav bijis, tāpēc savu gādību un mīlestību viņa veltījusi māsas dēlam un tagad mazdēlam.
30 gadu strādājot kopā ar Noru paju sabiedrībā, arvien apbrīnoju viņas enerģiju, spēju organizēt darbus. Viņa ir ļoti atbildīga – neatceros reizi, kad slimības, sliktas pašsajūtas dēļ Nora nebūtu atnākusi uz darbu. Varbūt gados krātais nogurums tagad mazliet ņēmis virsroku un Norai nepieciešama atpūta. Sviteniešu vārdā vēlu viņai atveseļoties un drīz atgriezties mājās – savā dārzā, pie saviem kokiem, puķēm un savas zemes.
