Rīdzinieks Leonīds Trofimčuks mūspusē ieradās 1976. gadā. Viņš strādājis par fotogrāfu sporta kompleksā «Mūsa», Uzvaras laikrakstā «Arums», pēc tam saņēmis piedāvājumu strādāt laikrakstā «SM».
Rīdzinieks Leonīds Trofimčuks mūspusē ieradās 1976. gadā. Viņš strādājis par fotogrāfu sporta kompleksā «Mūsa», Uzvaras laikrakstā «Arums», pēc tam saņēmis piedāvājumu strādāt laikrakstā «SM».
Apritējis gads, kopš uzvarietis sevi pieteicis skarbajiem Rietumsibīrijas plašumiem Obas lejtecē, kļūstot par fotogrāfu laikrakstā «Krasnij Sever» («Sarkanie Ziemeļi»), kas ir Jamalas Ņencu autonomā apgabala nedēļas avīze – pilnkrāsu 28 lappušu laikraksts. To izdod apgabala galvaspilsētā Saļehardā (bijusī Obdorska). Tā ir pilsēta, kas atrodas tieši uz Polārā loka.
Būdams atvaļinājumā, Leonīds viesojās «Bauskas Dzīves» redakcijā, stāstot par Ziemeļos pavadīto darba gadu.
Lai gan Jamalas autonomais apgabals platības ziņā ir apmēram deviņas reizes lielāks par Latviju, kopumā tajā dzīvo ap 500 tūkstoš iedzīvotāju. Bez vietējiem ņenciem un hantiem, kuri dzīvo tundrā, audzē briežus un zvejo zivis, pilsētās un ciematos dzīvo un strādā ieceļotāji no daudzām valstīm – kanādieši, turki, ukraiņi, arī latvieši. Apgabals ir bagāts ar naftas un gāzes atradnēm, 60% Krievijā iegūtās gāzes nāk tieši no šī apgabala. «Krasnij Sever» («KS») pakļauts apgabala pašvaldībai, par kuru Leonīds nevar teikt neviena slikta vārda.
Kādēļ devāties turp, viņpus Urāliem?
– Naudiņu papelnīt, eksotiku pabaudīt, negatīvus sakrāt. Taču pamatiemesls bija drauga uzaicinājums. Bija «jāpaceļ» viņu avīze. Nevarēju atteikt. Tā es un divi žurnālisti turp aizbraucām. Avīze bija zemā kvalitātē. Piemēram, bildes taisīja neprofesionāls fotogrāfs. Viņiem bija jāpieskaņojas mūsu līmenim, taču izdevās vairot avīzes tirāžu. Sākumā bija doma palikt uz trīs mēnešiem, bet iznāca uz gadu. Pašreiz man noslēgts kontrakts līdz gada beigām.
Kā uzvarietis jūtas, strādājot pie Polārā loka?
– Strādāt var, bet dzīvot ir ļoti grūti. Vasara ilgst tikai divus trīs mēnešus, pārējā laikā valda ziema. Ziemas mēnešos bildējot, labi, ja stundu diennaktī var iztikt bez zibspuldzes. Ziemas laikā gaisā par desmit procentiem mazāk skābekļa, ir apgrūtināta elpošana. Turklāt Ziemeļos nebaida vis sals, bet vējš. 40 līdz 45 grādu salā ārā var staigāt parastā vējjakā. Taču, nedod Dievs, ja uznāk purga! Piecu minūšu laikā var notikt krasa laika apstākļu maiņa un sagriezties tāds putenis, ka neredzēsi sev priekšā neko pat izstieptas rokas attālumā!
Vai gadījies arī kāds satraucošs piedzīvojums?
– Kur nu Sibīrijā bez tiem! Reiz braucām ar visurgājēju Urālu kalnos uz hromīdu (ļoti vērtīgi minerāli) raktuvēm. Atceļā uz ģeologu ciematiņu kādā aizā mūsu braucamais salūza. Nosēdējām zem brezenta tenta visu nakti līdz nākamās dienas pusdienlaikam, apmēram 14 stundu. Paveicās, ka laiks bija labs. Ja būtu sacēlies vējš, temperatūra kristos. Diez vai mūs pēc tam atrastu…
Ar ko atšķiras darbs «SM» no darba «KS»?
– «KS» iznāk reizi nedēļā, tādēļ pietiek laika, lai žurnālisti savus materiālus pamatīgi pieslīpētu. Mierīgāks darbs arī fotogrāfam. Protams, tundrā ceļu nav, tādēļ vasarā galvenokārt braucam ar kuģiem vai motorlaivām, citreiz ar helikopteru. Starp lielākām pilsētām satiksmi nodrošina lidmašīnas, starp ciematiem – helikopteri. Ciematiņā dzīvo vidēji trīs četri tūkstoši cilvēku, ciematam apkārt – tundra, kur dzīvo vietējie čumas.
Sibīrija – šis vārds mums tomēr asociējas ar kaut ko baisu.
– Vēstures liecības var redzēt daudzviet. Arī pilsētās vēl no Gulaga laikiem saglabājušās barakas, virsnieku mitekļi, nometnes. Kad braucām pa ziemas ceļu no Saļehardas uz Nadimu, redzēju it kā nereālus skatus, par kuriem biju tikai lasījis – te acu priekšā iznirst dzelzceļš ar izlocītām sliedēm, te sargtorņi, nokarājušās dzeloņdrātis, sabrukuši tilti ar nokārušamies sliedēm…
Labs materiāls personālizstādei?
– Toreiz steidzāmies uz briežkopju svētkiem, nebija laika uzkavēties. Taču personālizstādi droši vien sarīkošu, kad atgriezīšos Latvijā uz pastāvīgu dzīvi.
