Bauskas ziedu salona «Līze» vadītāja Indra Gregore ir pārliecināta, ka Jāņu vainags katram jāpin pašam.
Bauskas ziedu salona «Līze» vadītāja Indra Gregore ir pārliecināta, ka Jāņu vainags katram jāpin pašam. Ik gadu Līgo dienā Indra basām kājām iziet pļavās un pavisam nesteidzīgi plūc Jāņuzāles.
«Tā es izjūtu dabas spēku un šīs dienas vienreizīgumu. Tas jāizbauda katram,» teic Indra. No visiem vainadziņiem, ko viņa pinusi, Indrai vismīļākais ir no rasaspodiņu ziediem. Līgo vakarā abiem saviem dēliem ziedu salona vadītāja gatavojusi galvasrotas no jasmīnu zariņiem. Tie ir bezgala smaržīgi un romantiski vainadziņi. Indras rados nav neviena Jāņa, taču Līgo vakars un Jāņi vienmēr tiek svinēti pie draugiem Baldonē. «Vainagu es turu galvā visu nakti un jūtos neizsakāmi labi. Nezinu, varbūt tāpēc, ka šo galvassegu tikai vienu reizi gadā var nēsāt,» piezīmē Indra.
Etnogrāfe Vaira Vīķe-Freiberga raksta: «Parastais diennakts cikls un ikdienišķā nakts uzvara pār dienu Līgo naktī tikpat kā top iznīcināta. Jāņi varbūt vistiešāk sasaucas ar domu, ka svētku rituālo izdarību galvenais mērķis ir atdarināt un atkārtot pirmsākumu radīšanas aktu, kad mums pazīstamā vieliskā pasaule tika radīta no sākotnējā bezformas haosa.»
Jāņa bērni dejodami un dziedādami atveido saules griešanos debesu jumā. Par saules simbolisku atveidojumu uzskatāmi arī Jāņu vainagi. Viens no svētku nozīmīgākajiem rituāliem ir Jāņuzāļu lasīšana. Tās senatnē tika plūktas aizsargmaģijas nolūkos pret ļaunumu, bet izmantotas arī tā dēvētajā baltajā maģijā – lai veicinātu veselību, auglību un enerģiju.
Tiek uzskatīts, ka Līgo naktī ārstniecisks spēks piemīt visām pļavu zālēm, skaidro Indra Gregore. Dzirdēti arī atsevišķu dziednieku apgalvojumi par dažādu smilgu īpaši labvēlīgu ietekmi, ja tās plūktas Līgo naktī. Nevajadzētu aizmirst māju vai dzīvokli izrotāt ar kalmēm. Tās var ielikt vāzē, var sasmalcināt un izkaisīt pa grīdu. Kalmēm ir svaigs, neatkārtojams aromāts, kas saglabājas arī tad, kad augi sakaltuši. No mazliet apvītinātām kalmēm Indra iesaka sapīt bizi, abus galus sastiprinot un izveidojot ļoti oriģinālu un smaržojošu vainadziņu. Ziemā kalmju bize labi noderēs sauso ziedu kompozīciju papildināšanai.
Ziedu vai lapu vainagu pīšanas tradīcija ir ļoti sena. Senajā Romā katrā banketā visiem viesiem galvā bija rožu, neaizmirstulīšu vai citu puķu vainadziņi. Īpaši smalkās viesībās, kas turpinājās visu nakti, vergi sekoja, lai vainagi nebūtu novītuši. Pamanot, ka galvasrotai zudis sākotnējais svaigums, ciemiņam pasniedza jaunu vainagu. Vaira Vīķe – Freiberga atzīmē: « Par garākām svinēšanām tad mēdza teikt, ka tās ilgušas trīs, četrus vai pat vairākus vainagus ilgi…»
Ar senseno rituālo žestu – vainaga uzlikšanu – tā nēsātājs it kā nošķiras no parastās ikdienas. Jāņu naktī šķietami izzūd arī citas robežas, cilvēkam saplūstot vienotībā ar dabu. Sabiedrības strikti formulētajiem kritērijiem vairs nav noteicošas nozīmes. Tādēļ arī nav būtiskas atšķirības, kura Jāņu naktī ir sieva, kura – meita. Visām atļauts rotāties ar vainadziņiem. Faktam, kad sievas drīkst uzlikt vainagu, ir dziļāka jēga, nekā pieņemts uzskatīt. Pļavas zāļu vainags simbolizē ikkatrai sievietei vēlamo dzīvības enerģiju atjaunošanos, ko var sniegt augi. Tautasdziesmās tik bieži pieminētās augu dziednieciskās īpašības it kā no jauna atklāj modernā kosmetoloģija, secina Indra Gregore.
Katrs Jāņabērns cenšas nopīt vainadziņu, kā māk, taču pastāv noteikti paņēmieni. Pareizi darināts vainadziņš būs ļoti izturīgs. Indra Gregore izklāsta savu metodi: «Es daru tā – ziedu kātiņus ņemu trīs vienādās daļās un veidoju pīni. Šādi var savīt gan garkātainus, gan īskātainus ziediņus, piemēram, balto āboliņu.Var izmantot arī šķietami netradicionālus augus – pelašķu, ķimeņu ziedkopas, dažādu nokrāsu smilgas. Ļoti skaisti ir no trīsuļojošajām zaķauzām darinātie vainadziņi. Tie nenovīst, bet sakalst, nezaudējot krāsu un formu.»
Savus ozollapu vainagus Jāņi parasti glabā līdz nākamajam gadam. Daudzi līgotāji iepriekšējā gada vainagus sadedzina Jāņu nakts ugunskurā. Indra Gregore savus ģimenes vainadziņus nākamajā rītā noteikti pakar istabā un glabā tik ilgi, kamēr tos var uzskatīt par telpas rotu.
Velda Miziša, ziedu salona «Līze» māksliniece, iesaka vainagu darināšanas visai neparastu veidu. Tas varētu noderēt līgotājiem, kuriem nav bijis laika pļavās meklēt Jāņuzāles: «Jāsaplūc gara zāle. No kārklu klūgas vai cita lokana auga jāizveido karkass. Zāli savirpina un vij ap karkasu stingri kā tauvu. Protams, īsa zālīte nederēs, stiebriem vajag būt gariem. Iznāks zaļš, spurains un savdabīgs vainadziņš – it kā askētisks, bet tajā pašā laikā tik piepildīts…»
