Tiek uzskatīts, ka Līgo dienā plūktajām zālēm un ziediem ir īpaša dziednieciska nozīme. Iespējams, ka tas saistīts ar Saules īpašo atrašanās augstumu zenītā saulgriežu laikā.
Tiek uzskatīts, ka Līgo dienā plūktajām zālēm un ziediem ir īpaša dziednieciska nozīme.
Iespējams, ka tas saistīts ar Saules īpašo atrašanās augstumu zenītā saulgriežu laikā. Kad saule slīd zemāk, ziedi sāk vīst, bet ārstniecības augi jāievāc pirms tam.
No sendienām iecienītākās jāņuzāles ir paparde (droga pielietojama pret zarnu parazītiem), buldurjānis, vīgriezes (nomierinoša iedarbība), zilgalvītes, vībotnes (ierosina ēstgribu, mazina sāpes, nomierina), kumelītes (pretiekaisuma, dezinficējoša darbība), dievkociņi, biškrēsliņi, baltais un sarkanais āboliņš (atklepošanas līdzeklis, hroniska klepus, bronhiālās astmas, drudža, saaukstēšanās gadījumā). No tautas dziedniecībā izmantojamām saknēm ap Jāņu laiku esot jārok cūkastes, aunradziņi, krustzāle, pētersakne, kalmes, govju zobi. Tā apgalvots B. Senkēvičas pētījumā «Senie Jāņi Zemgalē» (izdots 1940. g., Rīgā). Dažas Jāņu dziesmas pat vēsta, ka jāņuzāles esot jāplūc tieši pašas plūkšanas dēļ, jau pieskaršanās šiem augiem esot nozīmīga.
Vēl dažas jūnijā vācamās jāņuzāles: amoliņu, ancīšu, apdziru laksti, bārbeļu, bērzu, ceļteku, driģeņu lapas, bērzu melnā piepe u c.
