Mamma mani gribēja nosaukt par Heljū, jo reiz ceļojumā Igaunijā viņa bija iepazinusi ļoti jauku meitenīti ar šādu vārdu.
– Mamma mani gribēja nosaukt par Heljū, jo reiz ceļojumā Igaunijā viņa bija iepazinusi ļoti jauku meitenīti ar šādu vārdu. Vai man tas būtu paticis, nezinu, bet ar savējo esmu apmierināta. Man tas šķiet kā no trijiem vārdiem veidots: Inga, Guna, Una. Tas ir interesanti, pat nedaudz intriģējoši, ja sievietē slēpjas trīs dabas: Inga varētu būt zinātkāra, Guna strauja, bet Una – klusa un mīloša. Varbūt es arī tāda esmu.
Pēc vidusskolas beigšanas gribēju mācīties par masu kultūras pasākumu režisori, bet iestājos ģeogrāfos. Tas bija skaists laiks, izdevās apceļot vai visu bijušo Padomju savienību.
Kaukāzā ar vecu mašīnu uzbraucām augsta kalna virsotnē uz kādu klosteri, un tur es sajutu brīvību. Pirmo reizi tā pa īstam un tik daudz… Šķita, ka es redzu visu pasauli, Tbilisi (Gruzijas galvaspilsēta – V. A. ) bija tālu lejā, maza un niecīga. Vidusāzija, Kopetdaga kalni un Karakuma tuksnesis, savdabīgās turkmēnietes, kuras iet peldēties, nenovilkušas garās kleitas (peldkostīmus viņas neizmanto). Viņas ieiet ūdenī, pietupstas, paplunčinās, nāk ārā un saulē žāvējas. Baikāls pēc Vidusāzijas netīrības man atgādināja Latviju. Milzīgs kā Baltijas jūra, priedes un vēl klintis. Kiži pie Arhangeļskas – īsta, kārtīgas krievu tautas arhitektūra. Baltās naktis Murmanskā aiz Polārā loka, ceļu serpentīni Hibīnu kalnos un milzīgās kalnraču mašīnas, kurām viena riepa ir krietni lielāka par mani. Ļeņingradā parasti gāju uz Ermitāžu un katru reizi atklāju tajā jaunas un jaunas mākslas vērtības. Maskava, lai arī varenās PSRS galvaspilsēta, milzīga, bet mazāk interesanta un vilinoša. Pāris reizes esmu bijusi arī Rietumos. Austrijas Alpi ir pārāk ērti, droši un sterili, tad jau labāk mežonīgie Karpati. Tā nu es esmu nedaudz pasauli apceļojusi. Uzskatu, ka tā ir arī mana lielākā dzīves bagātība – iespaidi, emocijas, grūtību pārvarēšana un vienmēr sastaptie jaukie cilvēki.
Pēdējā laikā esmu apjautusi, ka man tuva kļuvusi Rēriha filozofija, tajā saista miers un domu sakārtotība, tāpēc man interesanta šķiet Indija, Nepāla. Un kāpēc nepabūt pasaules jumtā – Himalajos? Ja ne īstenībā, tad vismaz sapņos.
Izvērtējot pasaulīgās lietas, esmu nonākusi pie secinājuma, ka lielākā vērtība dzīvē ir mīlestība. Ko es dodu citiem ar mīlestību, to desmitkārtīgi saņemu atpakaļ. Apkārtējiem cenšos neizrādīt savas dusmas, slikto noskaņojumu, nepārmest viņu kļūdas vai neizdarību. Sevi pieskaitu pie tiem cilvēkiem, kuriem vienmēr laika nepietiek. Kad nogurumā vairs neko nespēju padarīt vai padomāt, tad rakstu dzeju. Tikai sev, ne citiem. Pagaidām…
