Pirms 25 gadiem, 1973. gada 24. jūnijā, ar pirmo rīta vilcienu no Carnikavas, kur Gaujas krastos bija paklusām līgots, braucu uz Rīgu, lai sapostos savai pirmajai darbdienai tolaik populārajā laikrakstā «Padomju Jaunatne».
Pirms 25 gadiem, 1973. gada 24. jūnijā, ar pirmo rīta vilcienu no Carnikavas, kur Gaujas krastos bija paklusām līgots, braucu uz Rīgu, lai sapostos savai pirmajai darbdienai tolaik populārajā laikrakstā «Padomju Jaunatne». Tobrīd vēl studēju universitātes pēdējā kursā, un iespēja dabūt darbu lielas avīzes štatā bija liela veiksme. Strādājot pie stingrā redaktora Voldemāra Krustiņa, redakcijā pievienojos vairākiem saviem kursa biedriem. Tā mēs, cits citu balstīdami, sākām savas žurnālistu darba gaitas. Ne tikai tagad, arī tolaik žurnālistu dzīve bija strauja. Atceros kādu vasaru, kad no divu dienu komandējuma Liepājas rajonā atgriezos mājās ar lidmašīnu un jau pēcpusdienā ar ātrvilcienu «Čaika», kas no Minskas traucās līdz pat Tallinai, braucu uz Baltijas studentu dziesmu svētkiem Tartu.
Sākot strādāt žurnālistikā, ļoti daudzas lietas šķita neparasti skaidras un negrozāmas, jo apšaubīt tās tolaik gluži vienkārši nebija pieņemts. Bijām jauni un jutāmies lepni atrasties pašā dzīves viducī un zināt visu, kas notiek. To, ka tā patiesībā bija alošanās, atskārtu krietni vēlāk. Deviņdesmito gadu sākumā iepazinos ar Saeimas deputātu Olafu Brūveru (tagad – Valsts cilvēktiesību biroja direktoru), kurš nesen bija pārcēlies uz Latviju no Amerikas. Tad uzzināju, ka manu žurnālistes gaitu sākumā kopā ar vairākiem «citādi domājošajiem», viņš bija gana izsēdējies Stabu ielas pagrabos čekas mājā un septiņdesmito gadu viducī kopā ar ģimeni izraidīts no Latvijas, tiesa, laimīgi – uz Rietumiem. Te nu bija – dzīves viducis… Tā nu, laikam ejot, jautājumu ir sakrājies vairāk nekā atbilžu, šaubu vairāk nekā drošu apgalvojumu.
Šajos 25 gados (ak, vai – tas jau ceturtdaļgadsimts!) ir bijis daudz laba un arī gana sarūgtinājumu. Žurnālistika būtībā ir ļoti skarba profesija – cenšoties izrādīties stipri, patiesībā esam viegli ievainojami cilvēki. Steigā un nežēlīgajā dienu ritmā tiek pazaudēti draugi un radi, jo, lai koptu šīs attiecības, vajadzīgs laiks. Paldies tiem, kuri, būdami līdzās, to ir izturējuši. Citādi tik vien būtu palicis kā Jura Podnieka filmā «Vai viegli būt jaunam» aizkadrā skanošajā dziesmā: «Pie baltas lapas apsēžos kā pie baltas domas kapa…» Patiesībā – nav jau vairs arī papīra lapas, bet gan datora ekrāns un klaviatūra. «Bauskas Dzīves» šodienas apjoms ir tieši tikpat liels kā 1973. gadā «Padomju Jaunatnei», un līdzās strādā kolēģi, kuri pirms 25 gadiem vēl nebija piedzimuši…
Skrienot pakaļ notikumiem un faktiem, laika gaitā gribot negribot aplīpu ar rutīnas putekļiem. Bīstos no slimības, ko žurnālisti savā vidū mēdz saukt par «profesionālo kretīnismu». Tas ir – lai tikai apsteigtu konkurentu, jābūt gatavam pirmajā lappusē «aprakstīt» neatdzisušu nelaiķi, un uz cita nelaimes vietu steigties ātrākiem soļiem nekā uz ugunsgrēku savā mājoklī.
Divkārt esmu stingri nolēmusi kaut ko savā dzīvē mainīt un mēģinājusi aiziet no avīzes. Abas reizes, pēc krietna pārdomu laika, esmu atgriezusies. Gluži tāpat ir gājis arī dažiem kolēģiem. Jo stiprāka par visām citām saitēm izrādījusies šī mokošā, saldi rūgtā dzīve, ko sauc par žurnālista profesiju.
