Šovasar beidzot nolēmu apciemot savu skolasbiedru Bauskā, pie kura nebiju viesojies gandrīz desmit gadu.
Šovasar beidzot nolēmu apciemot savu skolasbiedru Bauskā, pie kura nebiju viesojies gandrīz desmit gadu.
Jāzepa (tā sauc manu draugu) dzimtā pilsēta man, jūrmalniekam, allaž šķitusi jauka. Bauskā jūtama vēstures elpa – noslēpumainie pils- kalna mūri, kas pēdējo gadu laikā pārtapuši varenā pils muzejā, trīs upju tuvums un atmiņas…
Tomēr šī ciemu reize atstāja sarūgtinājumu. Braucot Bauskā pāri Mēmeles tiltam, mans vecais moskvičs grabēja kā veci zirga rati, traucoties pa bruģakmeni. Un kā nu ne, ja tilts tik nelīdzens un bedrains! Turklāt ātrāk pārvietoties mani skubināja aizmugurē braucošais limuzīns ar Lietuvas Republikas transporta līdzekļa reģistrācijas numura zīmēm, kurš šķita vai pielipis pie mana auto aizmugurējā bampera. Tā vien likās, ka kaimiņvalstī minimālo distanci starp transporta līdzekļiem apzīmē ar citu ceļa zīmi, ja jau lietuvieši neievēroja tilta sākumā izlikto norādi, ka distance starp braucošajiem transporta līdzekļiem drīkst būt ne mazāka par 40 metru.
Tas vēl nebija viss. Tiltam beidzoties, braucējs no Lietuvas ar skubu rāva stūri sāņis un apdzina manu auto tuvu braucoša autobusa priekšā. Turklāt Plūdoņa un Kalna ielas krustojumu viņš pārbrauca pie luksofora dzeltenā gaismas signāla un trakā ātrumā «uzskrēja» kalnā.
Kad par to stāstīju Jāzepam, viņš smējās un brīnījās par mani – vai tad Jūrmalā trako trūkstot. Jā, ir jau gan, taču ceļu policija regulāri raugās, lai autovadītāji būtu disciplinēti. Un man šķiet, ka nav nemaz tik slikti, ka transporta līdzekļa vadītājs «pamirkšķina» pretimbraucošajam automobilim, brīdinādams par policistu tuvumu. Arī tas disciplinē un piespiež ievērot ceļu satiksmes noteikumu prasības.
Bijām aizbraukuši arī otrpus Bauskai – uz Rundāles pils muzeju. Un atkal, braucot pāri tiltam, jutos mazliet vīlies. Ne jau par brauktuves negludumiem, nepavisam, jo šo tiltu sedz nule uzklāts asfalts. Vilšanos sagādāja pilsētas amatvīru nevērība pret to, kas Bauskai ir mīļš un svēts. Vietējie ļaudis jau zina, ka upe, kas plūst zem šī tilta, ir Mūsa, taču nez vai katram viesim un tūristam pie rokas ir karte vai ceļvedis, kur izlasāms upes vārds, jo, ne vienā, ne otrā virzienā braucot, norāde par upes nosaukumu nav novietota. Skumji un reizē arī smieklīgi, jo Vecumniekos, kur dzīvo mana māsa, plūst necilā Taļķes upīte, bet pie katra tilta un tiltiņa ir informācijas zīmes par to, kāds upei vārds.
Varbūt esmu pārlieku prasīgs un kā tāds vecpuisis iedziļinos sīkumos, taču, iespējams, manis rakstītais uz pārdomām vedinās arī citus.
Ar cieņu – J. PĻAVIŅŠ Jūrmalā
