Rīgas centrā Dziesmu svētku klātbūtne visai maz izjūtama, toties Mežaparkā, Brīvdabas muzejā un «Daugavas» stadionā bija «kā senāk».
Rīgas centrā Dziesmu svētku klātbūtne visai maz izjūtama, toties Mežaparkā, Brīvdabas muzejā un «Daugavas» stadionā bija «kā senāk». Dalībnieku vidū necerēti daudz jaunu seju, tāpēc nevajag priekšlaikus zūdīties, ka tautas gara mantojums iet zudumā. Gluži otrādi – tas parādās jaunā kvalitātē. Svētki atbrīvojušies no uzspēlēta patosa un lieka sentimenta, dziedātāji un dejotāji kļuvuši daudz atraisītāki. Galu galā mēs taču esam brīvi cilvēki brīvā valstī, un prieks par to nav jāslēpj, bet jāizrāda. Kur gan citur, ja ne tautas svētkos!
Neplūst vairs uz Rīgu ziņkārīgo ārzemju tūristu pulki, lai izpētītu eksotisko brīnumu – mazo valstiņu, kurā visi dzied. Viņi jau ir pieraduši pie mums, tāpat kā mēs pie viņiem. Taču, domājot par 22. Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koncepcijas atsevišķām detaļām, prātā iezogas tādas kā šaubas – vai svētkus rīkojam paši sev vai gribam parādīt Eiropai un pasaulei Latvijas vēlamo, nevis esošo tēlu. Kāpēc vēlamo? Vienkārši tā iemesla dēļ, ka neesam vēl gatavi iekļauties pasaules kultūras apritē.
Nepiedodami nabadzīgs ir 20. gadsimta pēdējo latviešu Dziesmu svētku suvenīru piedāvājums: krekliņi ar svētku simboliku, žurnāla «Dziesmusvētki» komplekts, Raimonda Paula dziesmu grāmata un vēl pāris izdevumu. Krekliņš maksā septiņus latus. Vai tā ir cena, ko latviešu vidusmēra ģimene var atļauties? Īpaši tad, ja pašdarbības kopās darbojas visa ģimene, bet tādu nav maz. Daži dalībnieki svētkos izmantoja 21. Vispārējo latviešu Dziesmu svētku plastmasas suvenīrmaisiņus, veltīgi meklējot, kur var nopirkt ar šī gada simboliku apdrukātos.Tie bija kļuvuši par deficītu preci. Protams, tāds maisiņš nieks vien ir, taču ikvienam latvietim Dziesmu svētki ir goda lieta un viņam nevar pārmest, ka suvenīri ar simboliku tiek glabāti no paaudzes paaudzē. Kāpēc kokamatniekiem un studentiem nevarēja piedāvāt izgatavot gaismas riteņa miniatūras kopijas? Tas būtu jauks, tieši ar 1998. gada svētkiem saistīts suvenīrs, ko visi labprāt nopirktu. Kālab netiražēt arī pavasarī notikušā Latvijas mākslas koledžu konkursa «Dziesmusvētki» labākos darbus kaut vai pastkartes lielumā? Uzskaitījumu varētu turpināt.
Zināmu apjukumu viesa jau nedēļu pirms svētkiem radītā ažiotāža, ka visas biļetes pārdotas. Patiesībā gandrīz pirms jebkura koncerta varēja iegādāties ieejas kartes viena vai divu latu vērtībā. Bet, kā to varēja zināt laucinieki, kuri dzīvo 100 un vairāk kilometru tālu no Rīgas? Protams, svētku norises lielāko daļu demonstrēja Latvijas Televīzija, un varbūt tā ir tikai šķietamība, ka ikviens latviski domājošs cilvēks patiesi vēlējās atrasties notikuma viducī.
