Latviešu tautastērpu konkursskatē sešas baušķenieces kļuva par laureātēm. Viņu vidū arī Tautas lietišķās mākslas studijas «Bauska» daiļamata meistare Rasma Tomiņa.
Latviešu tautastērpu konkursskatē sešas baušķenieces kļuva par laureātēm. Viņu vidū arī Tautas lietišķās mākslas studijas «Bauska» daiļamata meistare Rasma Tomiņa. Viņa ieguva atzinību par precīzāko un rūpīgāko pašdarināto tautastērpu.
Kongresu namā Dziesmu svētku noslēguma dienā – 5. jūlijā – Rasma Tomiņa kopā ar baušķeniecēm Ilgu Balodi, Aiju Ozolu, Dzintru Mēteli, Taigu Skani un Aldonu Sormuli piedalījās konkursa laureātu uzvedumā un saņēma žūrijas atzinību.
Tautastērpu konkursskates žūrijas sastāvā darbojas Latvijas ievērojamākie etnogrāfi. Viņu atzinīgais vērtējums jums noteikti sagādāja prieku.
– Vislielāko prieku patiesībā manī radīja tas, ka Latvijā pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas novērtēts daiļamata meistaru darbs. Parasti cildina kordiriģentus un deju kopu vadītājus, aizmirstot, ka jebkura ansambļa dalībnieku koptēlu veido tautas daiļamata vietējie meistari. Tie nav speciāli uzaicināti profesionāļi, bet cilvēki, kuri etnogrāfiju un amatniecību apguvuši, darbojoties praktiski. Tā savā ziņā ir unikāla parādība, ka Latvijā tādi cilvēki darbojas ikvienā rajonā, apvienojušies lietišķās mākslas studijās.
Kad jūs darinājāt savu tautastērpu?
– Vai, Dieviņ! Tas bija sen – septiņdesmito gadu vidū. Mežotnē notika daiļamatniecības izstāde, un es biju no kādas paziņas aizņēmusies tautastērpa brunčus. Svešajā apģērbā jutos tik neērti, ka nākamajā dienā Tautas lietišķās mākslas studijas toreizējai vadītājai Mildai Skanei paziņoju: «Man steidzami vajag stelles. Gribu noaust tautastērpa brunčus.» Kad tie bija gatavi, tad nolēmu pati darināt visu komplektu. Protams, tas bija Zemgales novada tautastērps, jo esmu patriote un uzskatu, ka mūsu novada tērpi ir visskaistākie.
Cik ilgi tautastērpu veidojāt?
– Vienkāršākais ir brunču aušana, to var paveikt divu dienu laikā. Pārējo apģērba elementu darināšana prasa ļoti daudz darba un pacietības. Blūzi, ļoti čakli strādājot, iespējams pabeigt tikai divu mēnešu laikā, jo tai ir ārkārtīgi smalks izšuvums. Tautastērpu konkursskatē mani uzrunāja kāda kuldīdzniece, kura, uzlūkojot Zemgales blūzi, vaicāja: «Vai jūs tos rotājumus tamborējāt?» Jutos ļoti pārsteigta – viss taču izšūts! Tad izrādījās, ka bez brillēm kolēģe nav varējusi noteikt darinājuma īsto tehniku.
Villaini, piemēram, var noaust ātri, taču ļoti daudz laika prasa apauda darinājums. Kamēr man nebija pieredzes, dienā vairāk par pieciem centimetriem nevarēju noaust. Savukārt aubi var izgatavot piecās dienās. Manā Zemgales novada tautastērpā rūpnieciski austa ir tikai vestes drāna.
Vai tautastērpu valkājat bieži?
– Tikai pāris reižu gadā – studijas sarīkojumos un izstāžu atklāšanā. Agrāk uzģērbu daudz biežāk, jo septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados studijas dalībnieces tika aicinātas uz dažādām svinībām ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Atceros, kā braucām uz Pasvales rajona Dziesmu svētkiem, cik jūsmīgi mūs uzņēma.
Jums mājās ir savas stelles vai aužat tikai studijā?
– Protams, ka stelles nopirktas jau sen un novietotas mūsu ģimenes nelielajā dzīvoklī. Man patīk aust mājās. Viss atkarīgs no garastāvokļa. Tiklīdz ir brīvs brīdis, tā sēžos pie stellēm. Es nekad neizvirzu kādus noteiktus mērķus, piemēram, tik un tik metru dienā jānoauž. Visu nosaka situācija. Ja izstādei vajag darbus, tad ilgi neprātoju. Ar savu vaļasprieku naudu nepelnu un neesmu arī gribējusi to darīt. Bez šaubām, gadās daži pasūtījumi, arī Brīvdabas muzejā rīkotos gadatirgus apmeklēju, taču par materiāliem labumiem, ko nodarbošanās varētu sniegt, nedomāju.
Tomēr Rīgas tautas daiļamata salonos var redzēt, ka izstrādājumi maksā bargu naudu.
– Pelnītāji neesam mēs, bet starpnieki. Piemēram, ja amatniece noauž dvieli ar tamborētu mežģīni, viņai salons samaksā trīs latus, bet izstrādājumu pārdod par 36 latiem. Kad šajās dienās vienā salonā pamanīju tādu cenu, izbrīnā apstājos. Par tautiskajiem brunčiem meistars saņems ne vairāk kā 20 latu, taču pircējs maksās vismaz 48 latus.
Tas jūs neapbēdina?
– Nē, es taču uzsvēru, ka vaļasprieku neuzskatu par komerciju. Vienmēr rēķinos ar to, ka izejvielām būs nepieciešama nauda. Tas varbūt tāds «melns» humors, bet daiļamatniekiem ir kā dzērājiem – tiklīdz saņem naudu, tā skrien uz bodi. Agrāk materiālus par lētāku samaksu mēs varējām iegādāties centralizēti, tagad visu gādājam paši. Aušanai izmantojamas tikai dabiskās šķiedras – vilna, lins, kokvilna. Šie materiāli nav lēti. Bet, galu galā, var aust paklājus arī no kalmēm un smilgām.
Kā tas iespējams?!
– Manā kolekcijā ir vairākas smilgu segas. Tā nav etnogrāfiski tradicionāla tehnika, jo senatnē auda no kviešu salmiem. Domāju, ka smilgu pielietojumu aušanā pēckara gados noteica trūkums. Izmantojamas tikai mežos augošas bezposmu smilgas. Tās jāvāc dažādā laikā, jo smilgām vasarā vairākkārt mainās toņi. Mēs ar vīru Laimoni parasti braucam uz civilizācijas mazāk skartajiem Dzelzāmura mežiem. Salasu smilgas, sašķiroju, izžāvēju un sāku aust. Dzīvoklis šajā laikā, bez šaubām, ir pārvērties par siena noliktavu, taču vīrs Laimonis ar vislielāko izpratni vienmēr izturas pret manu nodarbošanos.
Viņš nav iemācījies aust?
– Laimonim sajūk tie steļļu divpadsmit pedāļi. Tas ir joks, – nepārprotiet! Vīram ir savs hobijs – ziemā viņš darina priekšmetus no kārklu klūdziņām. Laimonis ir prasmīgs meistars, taču savu aizraušanos viņš nemēdz popularizēt. Tā arī neviens īsti nezina, ka mans vīrs ir daiļamatnieks. Visiem viņš asociējas ar Bauskas pils muzeju. Kopš tā dibināšanas Laimonis ir mikroautobusa šoferis un gādīgs palīgs muzeja dzīves visās norisēs.
Rasmas Tomiņas profesija – vecmāte. Bauskas poliklīnikā viņa strādāja no 1958. līdz 1994. gadam.
Tautas lietišķās mākslas studijā «Bauska» Rasma Tomiņa darbojas kopš 1973. gada. Viņa piedalījusies visās studijas rīkotajās izstādēs. Rasmas Tomiņas dvieļi un plecu lakati aplūkojami 22. Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem veltītajās daiļamatniecības izstādēs Rīgā. Viņas darbus iegādājušies vairāki muzeji – arī Latvijas Vēstures muzejs.
