Vēlreiz un joprojām par Dziesmu svētkiem. Vienu mazu domiņu – lai arī bija daudz jauku un atmiņā paliekošu brīžu, visu laiku līdzās jutām drūmus akcentus. Šoreiz tieši kritizējošā tonī ieturēta mana vēstule.
Vēlreiz un joprojām par Dziesmu svētkiem. Vienu mazu domiņu – lai arī bija daudz jauku un atmiņā paliekošu brīžu, visu laiku līdzās jutām drūmus akcentus. Šoreiz tieši kritizējošā tonī ieturēta mana vēstule. Skaistie, līksmie, patriotiskie latviešu svētki bija palikti zem sēru zīmēm. 4. jūlijā karogi ar sēru lentēm. Vai tiešām šie datumi un laiki nebija «sakombinējami» kaut kā citādi? Un ziniet – diriģentiem «rozītes» ar lentēm pie tērpiem arī bija melnā krāsā. Kāpēc? Vai noformējumā nevarēja likt gaišus un priekpilnus akcentus?
Vispār par noformējumu – Mailīša kungs laikam skaitās atzīts mākslinieks, bet Dziesmu svētku emblēma nebija veiksmīga. Tai uzmetot skatu, akcentējas skaitlis 19 un šķiet, ka šie bijuši 19. Dziesmu svētki, nekur nav pamanāms, ka divdesmit otrie.
Pilnīgi nepieņemams man šķita svētku atklāšanas sarīkojums Doma laukumā. Lielajā kalnā galvenā persona bija valdība Guntara Krasta personā, nevis svētku idejas nesēji, rīkotāji, dalībnieki. Dziesmu svētki, bet dziedāts netika. Normāli jutāmies tikai pēc oficiālā atklāšanas sarīkojuma.
N. ROGA Bauskā
