Cilvēkbērna atnākšana šajā pasaulē ir pretrunu pilns brīdis – sāpes mijas ar prieku, smiekli ar asarām. Mazuļa piedzimšana ir svēta – tiek piedzīvota atklāsme brīnumam, kas gaidīts gandrīz veselu gadu.
Cilvēkbērna atnākšana šajā pasaulē ir pretrunu pilns brīdis – sāpes mijas ar prieku, smiekli ar asarām. Mazuļa piedzimšana ir svēta – tiek piedzīvota atklāsme brīnumam, kas gaidīts gandrīz veselu gadu. Brīnumam, par kuru tik daudz runāts un domāts.
Par to biju paguvis aizdomāties vairākkārt, jau kopš tā laika, kad sāku sevi apzināties.
Kad sevi pieteica mūsu Mazais cilvēks, lasīju žurnālos, ka Rīgā topošie vecāki var apmeklēt dažādas nodarbības. Mēs par gaidāmo pārbaudījumu varējām uzzināt tikai no dakteres stāstītā. Radās šaubas, vai zināšu, ko kurā brīdī darīt, kā palīdzēt. Turklāt daži radinieki un paziņas izteicās, ka «tās šausmas» nebūtu prātīgi vīram redzēt. Un kur tad vēl stāsti par vīriem, kam vajag vairāk palīdzēt nekā pašai dzemdētājai! Sieviņa iesākumā arī bija pārliecināta, ka viņa atbildīgākajā brīdī nevēlas manu klātbūtni.
Tajā vakarā mans auto uz Bausku, kur jau mani nepacietībā gaidīja, traucās ātrāk nekā parasti. Pa ceļam domāju tikai vienu – lai Dievs mums visiem (arī Mazajam cilvēkam) ļauj izturēt šo brīdi!
Mēs izturējām. Nemaz nebiju pieļāvis domu, ka varētu arī kaut kas misēties. Cik ļoti man svarīgi bija sieviņas pēc tam teiktie vārdi: «Cik labi, ka tu biji kopā ar mani, cik labi, ka tu man palīdzēji!»
Domāju, ja sieva un dakteri piekrīt, vīram ir jābūt klāt brīdī, kad ierodas pasaulē viņa bērns. Un ne tikai tādēļ, lai palīdzētu sievai. Dzemdības ir virsotnes sasniegšana sievas un vīra tuvībā. Un ne jau tikai ķermeniskā, ko saprotam ar guļvietā kopā pavadītiem mirkļiem, bet tuvībā vispār, arī dvēseliskā nozīmē.
Izmantojot izdevību, sirsnīgu paldies sakām dakterei Melitai Davidonei, kā arī vecmātei Guntai Zellei par sirsnību un atbalstu, sagaidot mūsu pirmdzimto!
JAUNAIS TĒTIS
