Latvijas inteliģences konferences 6. Saeimas laikā notikušas 23 reizes par dažādiem Latvijas sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem.
Latvijas inteliģences konferences 6. Saeimas laikā notikušas 23 reizes par dažādiem Latvijas sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Esmu piedalījusies daļā no tām, un šī, 23. konference, bija vislabāk organizēta.
Pirmo «bloku» veidoja partiju pārstāvju astoņu minūšu uzstāšanās par jebkuru no divpadsmit jautājumiem. Skolotājas niķus atmest nevarēdama, katram liku atzīmes 10 ballu sistēmā, vērtējot gan to, vai vispār runā par tematu, ko runā un kā. Varbūt esmu pārāk stingra, bet 8 balles nopelnīja vienīgi Juris Bojārs, kura domāšanu varētu salīdzināt ar pucnaža asumu. Bojāra trumpis ir balstīšanās uz faktiem un skaitļiem. Viņa teiktajā nemaz nav bezpersonisko «jābūtības» formulējumu. Tos mēs esam atklausījušies jau pirms gadu desmitiem. Daži no viņa partijas ieteikumiem: nevajag ļaut izlaupīt to, kas ir saglabāts; valstij nozīmīgi objekti vispār nav jāprivatizē («Latvenergo»); jāsaglabā lauku skolas (pretstatā Ivaram Godmanim, kurš uzskata, ka pašvaldībām būtu vienkāršāk aizvest bērnus uz labām pilsētu skolām, arī galvaspilsētas). Bet, vai tas būtu labi arī bērniem un viņu ģimenēm un cik tas izmaksātu pašvaldībām?
2 balles Tālavam Jundzim. Vecas dziesmas vecās skaņās. Gandrīz labi (6 balles) uzstājās Latvijas Zemnieku savienības pārstāvis Juris Iesalnieks. Zemnieku programmas daļa ļoti konsekventa – pret mazo pašvaldību piespiedu apvienošanu, par mažoritāro vēlēšanu sistēmu un tautas vēlētu prezidentu. Lauku atbalstīšana ir latvietības atbalstīšana, – šo domu par savu pieņēma arī citu partiju pārstāvji.
0 balles nopelnīja Tautas partijas pārstāvis Gundars Bērziņš, jo viņa garās runas īsā jēga bija izsakāma vienā teikumā: «Mums vajag stipro roku, un tāda ir Andrim!»
Tādu pašu vērtējumu ieguva Ziedonis Čevers. Nenoliedzami, Čeveram ir partijas cilvēka runas stils, bet ar to vien mūsu laikos cilvēkus pārliecināt nav iespējams.
5 balles nopelnīja Ivars Godmanis. Viņa pirmkārt, otrkārt un treškārt nav aizmirsti. Bijušais premjers apgalvoja, ka lēni notiekot pārmaiņas pašvaldībās. Pēc «Latvi- jas ceļa» domām, pašvaldībām pašām vajadzētu ļaut iekasēt daļu nodokļu, bet daļu no tām funkcijām, ko tagad pilda pašvaldības, atdot atpakaļ valstij, piemēram, māju siltināšanu, izglītības un veselības programmu finansēšanu ar valsts sarūpētām investīcijām.
Patīkamu iespaidu atstāja Ainārs Šlesers. Viņš runāja par uzņēmēju un valdības sadarbību un necentās izteikt viedokli par lietām, kuras nepārzina. Viņa partijas pieteikums problēmai par to cilvēku likteni, kuriem ir 40 – 60 gadu, darba vairs nav un pensijas vēl nav, ir patiešām būtiska. Bet tas bija tikai pieteikums. Viņam 6 balles.
Tikpat arī Mārim Grīnblatam. Viņa doma par to, ka politikā un valdošajās struktūrās jāiet cilvēkiem ar humanitāro izglītību, arī izpelnījās aplausus.
Nākamo «bloku» veidoja darba grupas, radioklausītāju un partiju pārstāvju savstarpējie jautājumi par izglītību, labumiem, kurus Latvija iegūs, iestādamās ES, u. c. Partiju pārstāvji ne tikai izmantoja laiku (2 minūtes), lai atbildētu uz jautājumiem, bet arī lai cits citam pateiktu nepatīkamas lietas.
Kopumā tas bija politiskais teātris visai labā režijā, bet par aktieru meistarību tajā režisoram nav jāatbild. Par partiju priekšstāvju un pārstāvju pirmo «izniršanu» tik augsta līmeņa konferencē saku – katra sirdsapziņas jautājums.
Bet Tota sirds tur nebija nevienam.
