Ar zirgkopību «saslimst» vienreiz – tā apgalvo Aleksis Aleksandrovs, kurš jau kopš 1972. gada aprūpē zirgus. Bērnībā mājdzīvniekus iepazinis un iemīlējis, Alekša kungs arī turpmāko dzīvi nolēma veltīt rikšotājiem.
Ar zirgkopību «saslimst» vienreiz – tā apgalvo Aleksis Aleksandrovs, kurš jau kopš 1972. gada aprūpē zirgus. Bērnībā mājdzīvniekus iepazinis un iemīlējis, Alekša kungs arī turpmāko dzīvi nolēma veltīt rikšotājiem.
Aleksis Aleksandrovs ir kurzemnieks, dzimis Liepājas pusē, Aizputē. Pēc dienesta strādājis ar zirgiem Tērvetē, bet kopš 1978. gada – toreizējā kolhoza «Uzvara» zirgaudzētavā «Impulss». Kad kolhozs likvidēts, «Impulss» kļuvis par SIA, taču tā kapitāls neticis palielināts. Tagad joprojām palikuši kopjami apmēram 36 zirgi.
A. Aleksandrovs pats sevi sauc par zirgu fanātiķi, un sirdsapziņa neesot ļāvusi atstāt zirdziņus likteņa varā. «Ja esi ar kaut ko sasaistījies, šī saistība pievelk kā magnēts. Zirdziņš nav nejūtīga tehnika, bet dzīva būtne, par kuru jārūpējas katru dienu. Ļoti žēl, ka daudzās vietās Latvijā zirgkopība tiek izputināta, šķiet, nevienu tā vairs neinteresē. Ir nepieciešamas ganības, tehnika, daudz darba un līdzekļu. Lai redzētu, kā strādā citi, parādītu savus zirgus, vajadzīgs transports. Ir jau vēl cilvēki, kas mūs atbalsta, taču tādu nav daudz. Brīžiem nākas atdurties pret tādu kā vienaldzības sienu. Agrofirmas laikā «Impulsam» tika meklēti labākie vaislas zirgi, tagad šo kodolu gribētos saglabāt,» stāsta A. Aleksandrovs.
Darbā palīdzot arī bērni. Kā atzīst pats zirgkopis, cilvēku nedrīkst iebaidīt un piespiest ar varu, viss ir jādara ar mīlestību.
Aleksis kopā ar sievu audzina dēlu Gailīšu pagastā. Kaut gadās neveiksmes un grūtības, viņš ir optimistiski noskaņots un smejas, ka plinti krūmos jau nemetīšot.
